Balkāni un Itālija. Iebraucam Rumānijā.

Iepriekš:
Balkāni un Itālija. Budapešta.

2011. gada 14. jūlijs

Negribīgi no rīta ceļamies augšā līdz ar Viktoru un dodamies uz centru, uz centrālo staciju, lai savu ceļojumu turpinātu ar vilcienu. Tur papētām kartes un ir iespējami divi varianti - doties 13 stundu braucienā pa taisno uz Brašovu vai arī dalīt braucienu uz pusēm un piestāt vispirms Rumānijas pilsētā Kluž (Cluj). Izvēlamies pēdējo.

Brauciens līdz Cluj ilga aptuveni 8 stundas un ziniet? - bija ko turēt! Jo ārā bija neciešams karstums un mums par nelaimi vilciena dzesēšanas sistēma maigi sakot strādāja par maz. Rezultātā jutāmies kā divas vīnogas, kuras cenšas padarīt par rozīnēm, bet par laimi - ne līdz galam to da-darīja. :D

Braucam, braucam un iebraucam Rumānijā. Un pirmais kultūršoks klāt. Kāpēc, jūs jautāsiet? Lūk, kāpēc:

Ja palūkosiet bildi tuvāk, redzēsiet ka uz perona gaida vairāki tumsnēji vīrieši (čigāni?), katrs ar riteni un interesantiem rīkiem rokās. Vai viņi strādā kādās raktuvēs? Nav zināms. Bet viņi sagaidīja vilcienu, kas uz Ungārijas pusi brauca un ar visiem riteņiem spraucās iekšā jau tā pilnajos vilciena vagonos. Amizanti.

Varētu likties, ka turpmāk redzējām tikai tādus skatus - daudz jo daudz čigānus ērmīgā paskatā. Nebūt ne. Rumāņiem šķiet jau ir apnicis skaidrot, ka Rumānijā čigāni nav pamatiedzīvotāji un ka rumāņi un čigāni ir divas dažādas tautas ar visai lielām atšķirībām gan izskata, gan tradīciju ziņā. 

Interesanti! Pēc wiki ziņām Rumānijā dzīvo: 89,5% rumāņi, 6,6% ungāru, 2,5% čigānu un 2% citi. 

Pievakarē nonākam Cluj pilsētā un esam laimīgi, ka varam iet pastaigāties, lai izkustinātu kājas. Bet enerģijas nav pārāk daudz, tāpēc sākam meklēt kādu kafejnīcu, kur paēst. 

Vai nu mūsu neattapības dēļ, vai arī vienkārši nelaimīgas sagadīšanās pēc - tas mums sagādā grūtības. Nav! Vienkārši nav nekā normāla. Esam paraduši meklēt kādu vietu attālāk no centra, lai paēstu par mazākām naudiņām, bet saprotam, ka būs vien jāmeklē centrā. Un tur mēs atrodam kādu picēriju, kas izskatās samērā glauni. 

Ābolu sula man, Didzim - raudzēts dzēriens un abiem vēl pa garšīgai pastai. Un esam laimīgi. :) Un laimīgi arī pēc rēķina saņemšanas, jo secinām, ka salīdzinot ar mūsu cenām, šeit ir lēti. 

Tālāk ejam vēl pastaigāties un apskatīt pilsētu. Šķiet, ka tā pošas kādiem svētkiem. Daudz policistu apkārt, ceļ augšā skatuvi.. Bet mēs mēģinām nobildēt kādu tūrista cienīgu bildi.. 

Bet kas tad tas?! Kas ar tiem vadiem?! Visur kur ej - pilns ar tiem! Grozies kā gribi, baznīcu vienu pašu nevar nofotogrāfēt. Un jau šajā pilsētā atskāršam Rumānijas kopējo raksturīgo iezīmi - elektrības vadi nevis zemē ierakti, bet gan visur pa gaisu novilkti. Un šķiet jau šeit uzsākām nelielu sacensību - nofotogrāfēt visvadaināko stabu. :D

Nacionālais teātris. Un laimīga Alise, jo tikusi pie garda persika.

Uz Brašovu izlemjam doties ar nakts vilcienu, lai varam nedaudz pagulēt un jā - mums ir īpaša mīlestība uz nakts vilcieniem, tāpēc gribam "nobaudīt" tos arī Rumānijā. :)

Pametam Cluj pirms pusnakts. Vilcienā mēģinām sameklēt savas vietas un tas it kā izdodas. Apskatot numurus, secinām, ka mums ir iedalīta viena normāla sēdvieta un otra - tipa kā papildvieta, jo krēsliņš tāds mazs, pie loga un vairāk izskatās, ka domāts bērnam. :D Paākstamies, šēžam nost un braucam..

Līdz atnāk kontrole. Parādām savas biļetes un noprotam, ka kaut kas nav īsti kārtībā, jo kontrolieris pasauc savu kolēģi, kurš runā angliski un saka mums, ka mēs esam apsēdušies pirmajā klasē, nevis otrajā, kā mums vajadzētu. Vīrietis mums saka, ka mēs varam palikt kur esam, ja piemaksāsim kaut ko. Nē, nē, nē! Mēs labāk iesim skatīt, ko otrā klase spēj mums piedāvāt! :D (tas papildvietas krēsliņš nudien nebija ērts..) 

Spraucamies garām cilvēkiem un beidzot atrodam savas īstās vietas. Vienīgā atšķirība starp pirmo un otro klasi ir tā, ka pirmajā gadījumā kupejā ir 6 sēdvietas (+ 2 papildvietas, kuras parasti laikam neviens neizmanto) un otrajā gadījumā - 8 sēdvietas. Nopriecājamies, ka tagad abiem būs normālas sēdvietas un iekārtojamies vairāku stundu braucienam uz Brašovu. 

Rumānijā vasarā tumsa iestājas ātrāk. Un brauciena laikā varēju izbaudīt faktu, ka braucam iekšā Transilvānijā, jo apkārtne kļuva kalnaināka un mēness.. tāds spokains. Pat nemāku to īsti aprakstīt, bet skatoties cauri vilciena logam likās, ka tūliņ, tūliņ dzirdēšu kādu vilkati gaudojam, jo tas mēness!! - tik spožs un pavedinošs un spokains. 

Brašovā iebraucām 5os no rīta. Bija jāgaida Kristīne. Iepriekš biju devusi ziņu, ka iebrauksim ap šo laiku, taču piebildu, lai pārāk nesatraucas par mums un nedzenas tik agri mums pakaļ, jo līgavai ir svarīgi labi izgulēties pirms kāzām. 

Apsēdāmies stacijas uzgaidāmajā telpā un.. gaidījām. Didzis jau protams atrada veidu kā iekārtoties un atslēgties man klēpī, kamēr es cīnījos ar miegu un mēģināju neiemigt. Pēc kādām divām stundām pēkšņi pamodos, jo kāds parāva man kāju. Kristīne! Kas tā dara?! - smejoties nobāru. Paņēmām savas mantas un devāmies uz mašīnu. Norunājam, ka mūs aizvedīs uz hosteli, kur varam pāris stundiņas pagulēt (un kur jau gulēja pārējie latviešu ciemiņi) un tad vēlāk tikties pie Kristīnes un Sebija mājās, lai pabrokastotu kopā. Sacīts, darīts un miegu ilgi nebija jāgaida. :)

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Kāzas Brašovā.