"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 1. diena.
Interesanti! Iepriekšējā vakarā, meklējot kādu nomaļu pļavu un ceļu, kur varētu mierīgi novietot auto un čučēt, izdarām vienu secinājumu par igauņiem - viņi ir taupīgi un ekonomiski. Tikai retais celiņš, taciņa vai stiga ir izveidota bez kāda redzama iemesla, lielākoties mēs vienmēr atdūrāmies pret kādu privātīpašumu un sētu ar rejošu suni priekšā. Prātīgi jau, bet kur lai mēs čučam?!! :D
--2011. gada 23. jūnijs
No rīta pamostamies, saulei spīdot acīs un sildot mūsu mašīnu. Ui.. cik jauki ir vasariņā! :)
Pastaigāju pa apkārt esošo meža izcirtumu cerībā atrast kādu meža zemeni, bet neizdodas atrast nevienu.
Paēdam kaut ko no iepriekšējā vakarā nopirktā un dodamies tālāk!
Ceļojuma laikā izmantojām vienu mazu ceļvedi, kas mūs veda līku ločiem cauri Igaunijai. Lietderīgi kaut ko tādu izmantot. :)
Nokļūstam pilsētā Raja, kas atrodas Peipusa ezera krastā. Tur devāmies ar nolūku, lai apskatītu vecticībnieku klosteri.
 |
| Šī šķiet ir daļa no kādreizējās baznīcas. Pats klosteris atradās biku nostāk. |
Pilsētiņa pati ļoti maza un izstiepta gar Peipusa ezera krastiem. Šķistu, ka vajadzētu tak būt īstai kūrortpilsētai, bet visapkārt tikai miers un klusums.
Interesanti! No ceļveža uzzinām, ka Peipusa ezera krasta pamatiedzīvotāji vēsturiski ir bijuši (vēl joprojām ir?) krievu vecticībnieki, kuri šeit ir atbēguši no Krievijas 17. - 18. gadsimtā. Viņi iebilda pret pareizticīgās baznīcas pamatdogmām un šeit šķiet atrada mierīgāku atmosfēru.
Dodamies tālāk un pēc kāda brīža piestājam pie kādas kafejnīcas ceļa malā. Kādam gribas rīta kafiju. :)
Nezinām kādā valodā īsti runāt, tāpēc prasām - English? (sieviete purina galvu), pa ruski? (ar laikam nē.) Nu tad ņemam vienkārši ēdienkarti un mēģinām kaut ko saburtot. Beigu beigās sanāca mums pasūtīt kafiju, pankūkas ar zapti un soļanku (jo līdzīgi rakstās un skan). :D
Interesanti! Igaunija ir pārsātināta ar bezmaksas wifi (bezvadu interneta) pārklājumu. Pat šādas necilas kafejnīcas terasē mums izdodas satvert internetu un aši palūkot e-pastus.
Pie ēšanas beigām pie mūsu galda pienāk interesanti saģērbusies sieviete un noliek puķītes nelielā vāzītē mums uz galda un kaut ko murmina pie sevis. Liekas, ka tūlīt prasīs kādu samaksu, tāpēc sākam vākt savas mantas, lai dotos projām. Viņa prasa no kurienes mēs esam. Sakām, ka no Latvijas. Un ooo! - viņa māk pateikt Paldies un Lūdzu. Dodamies mašīnas virzienā, taču netālu no kafejnīcas kāda sieviete pārdod meža zemenes. Mmm.. Nopērkam par 1 € un dodamies tālāk.
Braucot uz ziemeļiem, nonākam pilsētā Johvi. Piestājam pilsētas centrā un ejam pastaigāties. Kaut kur skan mūzika un vienuviet pamanām laukumu, kur cilvēkiem apskatei ir izlikta militārā tehnika. Biku aplūkojam to, pastaigājam vēl šur tur un nonākam pie šīs luterāņu baznīcas:
It kā no ārpuses tāda necila.. nez kāpēc iegājām iekšā. Un tik skaisti! Iekšā visas sienas ir dabiski baltas un tādas monolītas un pilnīgas. Soli, altāris, ērģeles.. It kā nekas īpašs, bet skaisti.
Interesanti! Sv. Mihaela luterāņu baznīca Johvē.
Interesanti! Šīs nelielās pastaigas laikā rodas iespaids, ka šo pilsētu apdzīvo tikai krievvalodīgi runājoši cilvēki. Vēlāk guvām apstiprinājumu tam. Šis austrumu rajons igauņiem ir kaut kas līdzīgs mūsu Daugavpilij. Jo tuvāk Krievijai, jo lielāks tās iespaids. Saprotami jau.. bet tas liek aizdomāties kā tad diez ir pierobežas pilsētā Narva? :)
Tālāk dodamies vēl uz ziemeļiem - uz jūras krastu! Mūsu mērķis ir atrast Igaunijas augstāko ūdenskritumu - Valastes ūdenskritumu. Ar nelielā ceļveža palīdzību un sekojot ceļa norādēm, atbraucam vajadzīgajā vietā.
Tā kā starp trepītēm un to skatu laipu ir tukšums, neizdevās uzņemt labāku bildi par šo. Bet šis ūdenskritums ir 30,5 m augsts un skatot bildes internetā liekas, ka esam ietrāpījuši dienā, kad lejā krīt maz ūdens. :) Interesanti šeit būtu atbraukt pavasarī vai ziemā, kad apkārt viss ir sasalis.
 |
| Nē, Didzi, nedrīkst rāpties pāri..! |
Interesanti! Sākot no piejūras pilsētas Saka līdz pilsētai Toila, stiepjas 20 km gara kaļķakmens klints. Augstākais tās punkts stiepjas 56 m augstumā un no šīs vietas paveras fantastisks skats uz Somijas līci.
Tālāk dodamies jau virzienā uz Tallinu un apstājamies pilsētā Kunda, kur apskatām kādreizējo cementa rūpnīcu.
Daudz gan nekas nav palicis pāri.. Bet kādreiz viņiem pat bija sava maza hidroelektrostacija, kas uzcelta jau 1893. gadā:
Pēc šīs apskates vietas dodamies tālāk un mēģinām atrast kādu izeju pie jūras, bet tas nav tik vienkārši kā izklausās. Palīkumojam pa zemes ceļiem, atduramies pret vairākiem privātīpašumiem un beigu beigās tomēr izdodas mums tikt pie jūras.
Pēc tam dodamies zvejot vienu no senākajiem zvejnieku ciematiem - Altja. Ciematu īsti labi neatceros, bet vienu lietu noteikti atminēšos vēl ilgi - mēs šausmīglabi paēdam iekš kādas kafejnīcas. Tā bija guļbaļķu ēka, kurai sākumā nevarējām atrast ieeju, bet kad tas bija izdarīts, likās ka esam ienākuši kādā veco laiku klētī, jo gar sienas malām novietots siens, oficiantes saģērbušās tradicionālos apģērbos un citi dekori atgādina par mūsu senču ikdienas nodarbēm.
No piedāvātajiem ēdieniem pasūtam divus un kamēr gaidām no izsalkuma knibināmies gar atnestajām siltajām baltmaizītēm. Mmm.. cik garšīga bija mana vistiņa ar siera mērci un dabīgajiem rīsiem..! Vienīgais pie kā varētu piekasīties ir porciju lielums, bet to atsver ēdiena garšīgums. Didzis pasūtīja ceptu cūkgaļu ar kartupeļu biezputru. Atsauksmes ne tik labas, jo nekā iepriekš nebaudīta tur nebija un ja būtu palasījis rūpīgāk, ka pasūta kartupeļu biezputru, noteikti būtu pasūtījis ko citu. :D
Tuvojas vakars un tas vēl jo vairāk izkrāšņo apkārtējo dabu, kad dodamies tālāk pa meža ceļiem. Daba šeit ir fantastiski skaista, jo būtībā braucam cauri Lahemaa dabas parkam. Tas, līdzīgi kā mūsu Ķemeru Nacionālais parks ietver sevī gan smilšainas pludmales, gan šādus mazus ciematiņus kā Altja, gan skaistu dabu, kas man tomēr likās vairāk ziemeļnieciskāka.
Mūsu pēdējais apskates objekts pirms pašas Tallinas ir Jagala ūdenskritums, kuru izrādās nedaudz pagrūti sameklēt, bet mēs varam visu un pagūstam apskatīt viņu vēl saules apmirdzētu.
Ehh.. Abavas rumba ir skaista, jūs sakiet? Un kā ir ar šo:
Var jau būt, ka mūsu Abavas rumba ir peizāžiskāka un šis te ūdenskritums tikai apstulbināja mani ar tā iespaidīgumu, taču tas ir arī skaists. :)
Viss, pietiek - nāk vakars. Līgo vakars. Dodamies beidzot uz Tallinu, kur es nekad iepriekš neesmu bijusi!
Tur ierodamies ap 9iem vakarā. Atrodam vietu, kur atstāt mašīnu un ejam pastaigāties pa vecpilsētu.
Un jo dziļāk tu ej iekšā, jo augstāk jākāpj. Līdzīgi kā Vecrīgā.
Un viss kluss un mierīgs. Laikam tāpēc, ka arī igauņi 23. jūnijā svinās.
Interesanti! Mēs svinam Jāņus, igauņi svin Jaanipaev. Un tradīcijas ir visnotaļ līdzīgas. Tā kā nekur tālu no Jāņiem mums neizdevās izbēgt. :)
Mums ar Didzi ir tieksme kāpt un kāpt augstāk, cik tik var. Tādā veidā atradām fantastisku vietu, no kurienes ļoti labi var pārredzēt visu vecpilsētu. Vakara saule dara savu:
Pastaigājoties, mēģināju salīdzināt Tallinu un Rīgu no tūrista viedokļa - kura skaistāka un pievilcīgāka. Man patika, ka iekš Tallinas vecpilsētas ir dinamika - pa kalniņu augšiņā, pa kalniņu lejiņā. Taču kopvērtējot tomēr liekas, ka Vecrīgai ir izteiktāka identitāte un pievilcība. :) Nu tomēr kaut kā foršāk! :)
Pēc pāris stundu pastaigas dodamies atpakaļ uz mašīnu un mūsu mērķis ir atrast veidu, kā turpināt savu ceļu gar jūras krastu tālāk uz rietumiem. Tas nav tik viegli, jo lielie ceļi mūs nemitīgi grib novirzīt uz lielajām pilsētām. Pateicoties Didža degunam tomēr atrodam pareizo ceļu. Pa ceļam sanāca atrast vietu, kur visi vietējie palikuši. Vismaz tie, kas brīvdienās nav pametuši galvas pilsētu, lai dotos pie dabas. Krastmalā, pludmalē. Kurinot grilus, cepjot desiņas un gaļiņu un čalojot - tā pilsētnieki svin Jaanipaev.
Paliekot arvien tumšākam, līkumojam pa mazo ceļu gar jūras krastu un šķiet, ka šis rajons ir iecienīts atpūtniekiem un cilvēkiem, kas var atļauties šeit uzcelt arī kādu māju. Skaisti.
Jau diezgan lielā tumsā nonākam pie nākamā ūdenskrituma - Keila ūdenskritums. Bilžu nav, bet ūdenskritums, kaut gan ne tik liels kā iepriekšējais, tomēr neatpaliek no tā.
Un todien ceļot pietika. Pielikām pēdējās pūles atrast (atkal!) kādu piemērotu vietiņu, kur pārnakšņot, noskatījāmies kāda seriāla kārtējo sēriju un izdzērām vienu igauņu alu un čučiņāt gājām.
Līgo, Līgo! :)
Tālāk dodamies jau virzienā uz Tallinu un apstājamies pilsētā Kunda, kur apskatām kādreizējo cementa rūpnīcu.
Daudz gan nekas nav palicis pāri.. Bet kādreiz viņiem pat bija sava maza hidroelektrostacija, kas uzcelta jau 1893. gadā:
Pēc šīs apskates vietas dodamies tālāk un mēģinām atrast kādu izeju pie jūras, bet tas nav tik vienkārši kā izklausās. Palīkumojam pa zemes ceļiem, atduramies pret vairākiem privātīpašumiem un beigu beigās tomēr izdodas mums tikt pie jūras.
Pēc tam dodamies zvejot vienu no senākajiem zvejnieku ciematiem - Altja. Ciematu īsti labi neatceros, bet vienu lietu noteikti atminēšos vēl ilgi - mēs šausmīglabi paēdam iekš kādas kafejnīcas. Tā bija guļbaļķu ēka, kurai sākumā nevarējām atrast ieeju, bet kad tas bija izdarīts, likās ka esam ienākuši kādā veco laiku klētī, jo gar sienas malām novietots siens, oficiantes saģērbušās tradicionālos apģērbos un citi dekori atgādina par mūsu senču ikdienas nodarbēm.
No piedāvātajiem ēdieniem pasūtam divus un kamēr gaidām no izsalkuma knibināmies gar atnestajām siltajām baltmaizītēm. Mmm.. cik garšīga bija mana vistiņa ar siera mērci un dabīgajiem rīsiem..! Vienīgais pie kā varētu piekasīties ir porciju lielums, bet to atsver ēdiena garšīgums. Didzis pasūtīja ceptu cūkgaļu ar kartupeļu biezputru. Atsauksmes ne tik labas, jo nekā iepriekš nebaudīta tur nebija un ja būtu palasījis rūpīgāk, ka pasūta kartupeļu biezputru, noteikti būtu pasūtījis ko citu. :D
Tuvojas vakars un tas vēl jo vairāk izkrāšņo apkārtējo dabu, kad dodamies tālāk pa meža ceļiem. Daba šeit ir fantastiski skaista, jo būtībā braucam cauri Lahemaa dabas parkam. Tas, līdzīgi kā mūsu Ķemeru Nacionālais parks ietver sevī gan smilšainas pludmales, gan šādus mazus ciematiņus kā Altja, gan skaistu dabu, kas man tomēr likās vairāk ziemeļnieciskāka.
Mūsu pēdējais apskates objekts pirms pašas Tallinas ir Jagala ūdenskritums, kuru izrādās nedaudz pagrūti sameklēt, bet mēs varam visu un pagūstam apskatīt viņu vēl saules apmirdzētu.
Ehh.. Abavas rumba ir skaista, jūs sakiet? Un kā ir ar šo:
 |
| Esot vislielākais Igaunijā. |
Viss, pietiek - nāk vakars. Līgo vakars. Dodamies beidzot uz Tallinu, kur es nekad iepriekš neesmu bijusi!
Tur ierodamies ap 9iem vakarā. Atrodam vietu, kur atstāt mašīnu un ejam pastaigāties pa vecpilsētu.
Un jo dziļāk tu ej iekšā, jo augstāk jākāpj. Līdzīgi kā Vecrīgā.
Un viss kluss un mierīgs. Laikam tāpēc, ka arī igauņi 23. jūnijā svinās.
Interesanti! Mēs svinam Jāņus, igauņi svin Jaanipaev. Un tradīcijas ir visnotaļ līdzīgas. Tā kā nekur tālu no Jāņiem mums neizdevās izbēgt. :)
Mums ar Didzi ir tieksme kāpt un kāpt augstāk, cik tik var. Tādā veidā atradām fantastisku vietu, no kurienes ļoti labi var pārredzēt visu vecpilsētu. Vakara saule dara savu:
Pastaigājoties, mēģināju salīdzināt Tallinu un Rīgu no tūrista viedokļa - kura skaistāka un pievilcīgāka. Man patika, ka iekš Tallinas vecpilsētas ir dinamika - pa kalniņu augšiņā, pa kalniņu lejiņā. Taču kopvērtējot tomēr liekas, ka Vecrīgai ir izteiktāka identitāte un pievilcība. :) Nu tomēr kaut kā foršāk! :)
Pēc pāris stundu pastaigas dodamies atpakaļ uz mašīnu un mūsu mērķis ir atrast veidu, kā turpināt savu ceļu gar jūras krastu tālāk uz rietumiem. Tas nav tik viegli, jo lielie ceļi mūs nemitīgi grib novirzīt uz lielajām pilsētām. Pateicoties Didža degunam tomēr atrodam pareizo ceļu. Pa ceļam sanāca atrast vietu, kur visi vietējie palikuši. Vismaz tie, kas brīvdienās nav pametuši galvas pilsētu, lai dotos pie dabas. Krastmalā, pludmalē. Kurinot grilus, cepjot desiņas un gaļiņu un čalojot - tā pilsētnieki svin Jaanipaev.
Paliekot arvien tumšākam, līkumojam pa mazo ceļu gar jūras krastu un šķiet, ka šis rajons ir iecienīts atpūtniekiem un cilvēkiem, kas var atļauties šeit uzcelt arī kādu māju. Skaisti.
Jau diezgan lielā tumsā nonākam pie nākamā ūdenskrituma - Keila ūdenskritums. Bilžu nav, bet ūdenskritums, kaut gan ne tik liels kā iepriekšējais, tomēr neatpaliek no tā.
Un todien ceļot pietika. Pielikām pēdējās pūles atrast (atkal!) kādu piemērotu vietiņu, kur pārnakšņot, noskatījāmies kāda seriāla kārtējo sēriju un izdzērām vienu igauņu alu un čučiņāt gājām.
Līgo, Līgo! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru