"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 2. diena.
2011. gada 24. jūnijs
Labrīt! - saka mums odi, jo no rīta saulei uzlecot, tā sāka mūs biku karsēt un tāpēc mašīnai atvēru logus vaļā, bet tā kā esam biku ēnā, odi vēl nav aizgājuši gulēt un sāka mūs pamatīgi vajāt. Nācās aiztaisīt logus un domāt par celšanos augšā. :)
Nu? Ko darīsim šodien? Nu droši vien mēģināsim tikt mājās līdz vakaram..
Bet pirms tam, pirms tam, pirms tam aizbrauksim apskatīt karsta kritenes, kas atrodas ciematā Tuhala.
Visvairāk gribējām redzēt raganas aku, kas solījās būt šāda:
bet vajadzēja palasīt vairāk vai arī pašiem aizdomāties, ka šādu skatu var redzēt tikai pavasara un rudens plūdos, kad pazemē plūstošās upes līmenis ceļas līdz šādam līmenim. :)
Tā vietā redzējām vienkāršu aku :D
Nedaudz vīlušies par raganas aku, gājām pastaigāties, lai atrastu karsta kritenes. Apskatījām kartē taku, pa kurieni iet un aidā..
Taču drīz vien top skaidrs, ka apskates vērtās karsta kritenes atrodas viena no otras kādu prāvu gabaliņu tālāk, tāpēc ejam atpakaļ uz mašīnu, lai dotos uz turieni ne ar kājām.
Pavasarī un rudenī noteikti šeit ir vairāk ko redzēt, tāpēc ja kādam no jums sanāk, noteikti dodieties uz turieni!
Šim apskates objektam veltījām diez gan daudz laika, tāpēc tālāk dodamies pilsētas Tostamaa virzienā, kur mums ir sarunāts satikties ar manu igauņu draudzeni, topošo kolēģi - farmaceiti Liisu.
Turp ieradāmies pēcpusdienā.
Interesanti! Visa mūsu ceļojuma laikā, kas galvenokārt ietvēra sevī braukšanu pa mazajiem ceļiem, mēs vienmēr braucām pa tik labas kvalitātes asfaltētiem ceļiem, kas mums Latvijai manuprāt ir tāaaaaals un nesasniedzams sapnis. Un tikai šo vienu reizi, kad devāmies uz Tostamaa, mēs uzdūrāmies uz grantēta ceļa, bet to pat nevarētu salīdzināt ar Latvijas "grantētajiem" ceļiem! Ehh..
Satikām Liisu. Viņa mums nedaudz izrādīja Tostamaa, kas nav liela pilsēta, bet ir ļoti pievilcīga tāpēc, ka atrodas netālu no jūras. Pati Liisa šeit dzīvo jau kopš dzimšanas. Viņas vecākiem pieder māja nedaudz ārpus pilsētas un viņas vecvecākiem pilsētas centrā, kur arī mēs sabijām, jo Liisa mūs uzaicināja ciemos pie savas vecmāmiņas, kura mums sarūpēja ļoti garšīgas uzkodas un tas bija diktam jauki vēl jo vairāk tāpēc, ka ieradāmies tik pēkšņi.
Jauki patērzējām un paēdam sviestmaizītes un kafiju/tēju.
Pēc tam gājām vēl mazliet pastaigāties.. Liisa parādīja pilsētas skolu, kas ir ierīkota renovētā muižā.. Tik skaisti! (Skaties vairāk šeit.)
Smējos, ka tādā vietā mācoties gribot negribot ir jāmācās, jo pati vide vienkārši iedvesmo. :)
Pēc pāris stundu pavadīšanas Liisas sabiedrībā, atvadāmies un dodamies uz māju pusi.
Bija domāts, ka nākamā pietura būs Rīga, taču nesanāca, jo ceļa malā tuvu Latvijas robežai samanām kādu apskates objektu un nolemjam apstāties. Izrādās, esam apstājušies pie purva, pa kuru ir ierīkotas laipas un kāpas galā ir uzcelts prāvs skatu tornis. Paskraidījām un pamatīgi izvēdinājām galvu.
Un tālāk - pāri robežai iekšā Latvijā!
Aiz Salacgrīvas redzam stāv divi stopētāji.. Nu paņemsim. Izrādās, puisis - mūziķis, meitene - dzejniece.
Cik viņi bija priecīgi! Laikam kādas divas stundas bija stāvējuši un stopējuši. Aizvedām līdz pašai Rīgai un pat tālāk, lai viņi var labi stopēt tālāk uz Jelgavu. :)
Un tikko atcerējos, ka arī Igaunijā mēs vienreiz paņēmām stopētājus. Bija jau tumšs un esam kaut kādā mazu ciematu rajonā, kad skatāmies, ka ceļa malā stāv viens jauns puisis un meitene. Viņi ļoti nopriecājas, kad mēs apstājamies, bet kad sākam angliski prasīt kur viņi dodas, tad ļoti samulst un smejas, ka ārzemniekus nostopējuši. Abi jaunieši bija biku iedzēruši un kad Didzis viņiem prasa, ko jūs šovakar darāt, puisis arī atklāti pasaka - Drinking! (Dzearm!) :D Mēs viņus pavedām tikai pāris kilometru līdz nākamajam ciemam un nosmējām, ka viņiem tagad būs ko atcerēties. :)
Un mums arī..
Super, labs apraksts! Man patika.
AtbildētDzēst