dienas prieks un vilcējspēks

Rakstu vieta no Mateja evaņģēlija 6:34

"Tāpēc neraizējieties par rītdienu! Rītdiena rūpēsies pati par sevi. Katrai dienai pietiek savu rūpju."

Cik interesanti.. nesen žēlojos, ka Dievs uz mani nerunā caur Bībeli, bet sekojot notikumiem pirms vairāk kā nedēļas, Dievs ar rakstu vietām runā uz mani tagad katru dienu! Slava un gods tev Kungs!
Vai man ir kļuvušas dzirdīgākas ausis? Redzīgākas acis?
Ir nomestas izlikšanās maskas.
Esmu nokritusi tik zemu, ka lūdzu Jēzu mani nest. Un viņš mani nes.

Es beidzot esmu apliecinājusi viņu.
Ticu uz labāku rītdienu.

Balkāni un Itālija. Bukarestē - Rumānijas galvaspilsētā.

Iepriekš:
Balkāni un Itālija. Kāzas Brašovā.

2011. gada 17. jūlijs

No rīta pamodāmies un sākām taisīties tālākajam ceļam. Dīvaina sajūta, ka viesu namā bijām palikuši tikai mēs latvieši - tā it kā vakarvakara skaistais notikums būtu tikai pasaka. Ne, ne, ne! :) 

Brokastis mums sarūpēja viesu nama saimniece - protams, ka no vakarvakara svinību pārpalikumiem, bet tas nemazināja ēdiena garšīgumu. :) Un jauks žests no viņas puses. Laikam tomēr beigās sadraudzējāmies ar viņu. Bet gan jau ka viņa pie sevis tāpat vēl domā - traki gan ir tie latvieši! :D

Sakravājuši mantiņas, sēdāmies iekšā busiņā. Nu jau 11 cilvēki. :D Lai gan ārā atkal liela tveice, saspiedāmies mīlīgi visi kopā, lai mēs ar Didzi tiktu uz pilsētu. Par laimi, ceļu policija negadījās pa ceļam. Atbraucām līdz vienai autoostai un atvadījāmies. Kristīnes radi un draugi tālāk devās pa taisno uz mājām, kamēr mēs ar Didzi - izpētīt kādi ļautiņi dzīvo Rumānijas galvaspilsētā - Bukarestē. 

Autoostā cerējām atrast kādus starppilsētu autobusus, bet nekā.

Sēdāmies vienā, kas uz centru brauc un devāmies iekš centrālās dzelzceļa stacijas. Tā teikt aplis noslēdzies - kā atbraucām, tā aizbrauksim.

Izgudrot kā un cikos tikt uz Bukaresti mums laipni palīdzēja kāda sieviete, kas vēl beigās piekodināja, lai  esam uzmanīgi tur. Bukarestes iedzīvotāji nav tik jauki un laipni kā ļaudis Brašovā. 

Kaut ko līdzīgu dzirdējām vēl citur, šķiet kāds no kāzu viesiem stāstīja, ka Brašovieši uzskata, ka cilvēki no Bukarestes ir vīzdegunīgi un iedomīgi. Nu.. to laikam var teikt par jebkuras valsts galvaspilsētas iedzīvotājiem. :D

Līdz vilcienam uz Bukaresti bija nedaudz jāpagaida, tāpēc gājām izpētīt tuvumā esošo iepirkšanās centru. Nopirkām kaut ko ēdamu un gājām pakavēt sev laiku bērnu spēļu laukumā - nē, nešūpojāmies un nelaidāmies lejā pa slidkalniņiem - pārāk mazas tās uzpariktes. Tā vietā spēlējām kāršu cūkas. :)

Brauciens ilga kādas nepilnas 3 stundas. Nekādus starpgadījumus neatceros - tātad brauciens pagāja mierīgi. :) Un šeit mazs ieskats Bukarestes centrālajā dzelzceļa stacijā:

raibs metas gar acīm, vai ne?

Bukarestē mums bija sarunāta palikšana pie viena jauka pāra - Jūlijas un Ada, kurus atradām caur couchsurfing.org. Atbraukuši uz Bukaresti, atlika tik aizbraukt līdz viņu dzīves vietai vadoties pēc atsūtītajām koordinātēm. It kā paņemam vajadzīgo autobusu, bet drīz vien saprotam, ka nepareizajā virzienā - pēc pāris pieturām nokļūstam galapunktā. Šoferītim kaut ko jautāt ir bezjēdzīgi, jo neko nesaprot. Nu neko, gaidām, kad aties nākamais autobuss, izmantojam tās pašas biļetes un braucam šoreiz pareizajā virzienā. :D
Pēc vairākām pieturām beidzot nokļūstam vajadzīgajā rajonā - ejam meklēt konkrēto māju un dzīvokli. Tas nenākas viegli, jo īsti neizprotam māju numerāciju. Didzim ilgi nav jādomā un viņš iet un prasa ceļā sastaptajiem pensionāriem. Angliski, krieviski cilvēki protams nerunā, bet kaut kā ar zīmju valodu norāda mums pareizajā virzienā. Ejam iekšā daudzstāvu ēkā un braucam ar liftu uz kādu 5o stāvu šķiet. Zvanam pie durvīm un jā! - atradām! :) Priecīgi sasveicināmies un Jūliju un Adi un sākam stāstīt par saviem nelielajiem piedzīvojumiem, jo arī viņiem sāka likties, ka pārāk ilgi braucam. :)

Mēs tiekam ļoti viesmīlīgi sagaidīti ar garšīgām konfekšlīdzīgām uzkodām un nenormāli atsvaidzinošu dzērienu. Jautāju, kas tas ir un uzzināju, ka ļoti Rumānijai raksturīgs dzēriens - sokata. Izgatavots no plūškoka ziediem, citroniem, cukura un ūdens. Nu neaprakstāmi garšīgs! - it īpaši tik karstā dienā, kāda bija tad. Uzzinām, ka Jūlija prot franču valodu un strādā kādā autotirdzniecības firmā, kur savas valodu prasmes izmanto ikdienā un Adi strādā kādā mobilo telefonu sakaru firmā. Kaut kā mans acu skatiens pārslīd pāri istabai un pamanu, ka viņiem kaudzītē stāv dažādas galda spēles. Mans jautājums, vai viņi ir lieli spēļu cienītāji, izraisa tūlītēju atbildi - jā! un pretjautājumu - vai vēlaties uzspēlēt Ticket to ride? Protams!

Šī bilde gan šķiet ir no otrā spēļu vakara, bet nu - iederās kontekstā ļoti! :)

Tā mēs iepazināmies ar šo spēli, kas tagad ir arī mūsu īpašumā un ar kuru esam 'saslimdinājuši' vēl pāris cilvēkus. :)
Vakars tā arī jauki tika pavadīts - spēlējot Ticket to ride un jautri pļāpājot par visdažādākajām lietām. Šķiet pēc diviem turnīriem metām mieru un sacījām ar labunakti. Rīt dosimies izpētīt Bukaresti vairāk! :)

Balkāni un Itālija. Kāzas Brašovā.

Iepriekš:
Balkāni un Itālija. Iebraucam Rumānijā.

2011. gada 15. jūlijs

Hostelis, kurā gulējām - tāds interesants. Hostelis kā jau hostelis un plus vēl ar tādu padomniecisku piedevu (kaut gan Rumānija nekad nav bijusi Padomju savienībā, bet sava saistība ar to visu bija. Bet tas jau ir cits stāsts..). Piecu stāvu ēka un šķiet, ka katrā istabā pa vairākām gultām. Uz katru stāvu - viena tualete un dušu telpa, kā arī virtuve. Gultas - senas, ar dzelzs rāmjiem un matraci pa virsu. Pie logiem - biezi jo biezi aizkari. Interesanti!! Un mazliet maznozīmīgi, jo gulta paliek gulta un īsā mirklī katrs bijām dziļā sapņu pasaulē.

Pēc pāris stundām negribīgi ceļamies augšā un nomazgājušies, saposušies - ejam lejā pie pārējiem ceļotājiem. Lai gan savu daļu sutoņas izjutām arī mēs, salīdzinot ar to tveici, kuru izjuta pārējie 9 ciemiņi no Latvijas, braucot vairāk kā 26 stundas mīlīgi saspiedušies mazā busiņā, kuram kā par nelaimi bija saplīsusi ventilācijas sistēma, mēs varējām tikai mēģināt iztēloties, cik traki tas varēja būt.

Ar diviem piegājieniem aizbraucām uz Sebija dzīvokli un tur ieturējām ļoti garšīgas brokastis. Pēc tam neliela pastaiga pa apkārtni:

Un skats no augšas uz Brašovu (pie tās baltās ēkas kalna galā iepriekšējā bildē - kreisajā augšējā stūrī):

Kalnu ieskauta. Brašova. Transilvānija.

Pēc tam ar Didzi dodamies izpētīt tuvāko pilsētas apkārtni un atrodam jauku mazu veikaliņu, kur nopirkt arbūzu. Un lieki piebilst, ka par mazām naudiņām. Dzīvoklī atpakaļ netiekam, jo pārējie ir aizgājuši kur nu kurais un palikusi ir tikai Kristīnes vecāmāte, kura mums nomet karotes, lai apsēdušies uz kāpnēm varētu gardi paēst arbūzu. Pēc tam dodamies nelielā Brašovas ekskursijā. 

Brašova ir slavena ar savu zīmi kalnos līdzīgi kā Holivudā. Uzstādīta šķiet pirms pāris gadiem un visticamākais - tūristu pievilināšanai. Internetā atradu, ka ir iespējams pat iet garākā pastaigā, lai nokļūtu līdz viņai. Un no turienes paveroties fantastisks skats. 

Pati pilsēta man ļoti patika - skaistas mazas ēkas, viss sakopts un tīrs.

Es ar Sebiju.

Protams ar saviem izņēmumiem:

Bet tas tikai savā ziņā atgādina par situāciju Latvijā - vēljoprojām attīstāmies. :)

Tālāk dodamies uz kāzu svinēšanas vietu - jauku viesu namu ārpus Brašovas.

Tur iekārtojamies istabiņās, paši rosīgākie pagatavo auksto zupu no pilsētā sapirktajiem produktiem un kaļam plānus rītdienas pirmskāzu darbiem. 

Sanāk iepazīties ar viesu nama saimnieci ne visai jaukā atmosfērā. Viesu namam ir gara tāda kā veranda, kur ir izkārtoti galdi. Saimniece jau bija uzklājusi galdus kāzām un mums likās ideāli pie tiem arī paēst. Protams - tika noņemti baltie galdauti, bet tas pat izrādījās slikti darīts. Kad saimniece to ieraudzīja, viņas seja bija maigi sakot neapmierināta. :D Redzieties, veselu stundu viņa ir kārtojusi centrālo galdu, kur sēdēs jaunais pāris. Kvalitāte gan izskatījās apšaubāma, bet nu - vainīgi mēs esam un kaut kā tomēr izdodas saimnieci nomierināt un nodemonstrējam, ka tikpat viegli uzliksim atpakaļ galdautu kā noņēmām. 

Jautrā garā turpinām vakaru un drīz vien ejam čučēt, jo rīt liela diena. 

2011. gada 16. jūlijs

Kristīne un Sebijs šodien precas! Un ļoti daudz vēl jāpaspēj izdarīt! Un rumāņu nenovīdība nemaz nepalīdz. :D

Patiešām - šajā vienā dienā iepazīstam rumāņus tā kārtīgāk un ne no tās jaukākās puses. Bet varbūt vaina ir  iekš mums latviešos - tādi piekasīgi perfekcionisti esam.

Saimniekiem bija teikts, kur notiks kāzu ceremonija, kas ir vajadzīgs utt, bet tas šķiet netika ņemts vērā. 

Šeit bilde jau no kāzām, kur var redzēt viesu namu un ceremonijas vietu:

Zālīte tika nopļauta tikai kāzu dienā un arī ļoti pavirši, un ātrāk to nebija iespējams izdarīt, jo redz pļāvējs bija pārāk iešmigojis iepriekšējā dienā. :D Kāpnes pa kurām būs jākāpj lejā Kristīnei bija aizaugušas un tad nu Kristīnes māsa un pēc tam es ar šķērēm un kādiem tur vēl palīglīdzekļiem pucējām kāpnes, lai ir smuki un kleita neaizķeras aiz kāda zāles pudura. :D Mākslīgās puķes tika aizstātas ar smukiem zaļiem zariņiem ar baltām puķītēm un malkas kaudze pie paša viesu nama - aizvākta. Sandra tik dekorēja un dekorēja un beigās sanāca pat skaisti un esam gatavi kāzām! Nu labi - vēl tik atliek pašiem sapucēties. 

 Kāzas sākās nepierasti vēlu - 20:30. Pamazām saradās viesi  un sākām gaidīt līgavu.. 

Kristīne un mācītājs Marius.

Ehh.. :)

Skaisti un jauki. Kā jau kāzās, kur tu redzi - jā, viņi ir paredzēti viens otram. Abi ar Didzi vēlam viņiem daudzus gadus kopā dzīvot, nepārtrauktu mīlestību, laimi un veiksmi. 

Pēc skaistās ceremonijas notiek neliela fotografēšanās, jo jānoķer pēdējie saules stari un pēc tam dodamies augšā pie galdiem. 

Kad satumsa, iedegtās svecītes visapkārt skaisti jo skaisti dega. Un fonā skanošās arfas skaņas tikai papildināja tā vakara burvību.

Garšīgas vakariņas, jauka atmosfēra, ģitāras un mandolīnas dueta skaņas, jautras sarunas ar rumāņu viesiem un visbeidzot latviešu izgājiens - līgavas nolaupīšana. Rumāņu kāzās gan arī esot šāda tradīcija, bet šķiet viņi nebija gaidījuši kaut ko tādu no mums. 

Kā izpirkšanas maksu pieprasījām dziesmu un deju no Sebija. Ar pirmo palīdzēja visi rumāņu viesi nodziedot šķiet Rumānijas himnu un ar deju izpalīdzēja pati Kristīne. :)

Vēlāk vakarā mēs nodziedājām Pūt vējiņi..

Ap pusnakti viesi viens pēc otra sāka pazust, līdz palikām tikai mēs - latvieši un jaunais pāris. Ar asarām acīm no Kristīnes un Sebija atvadījās mamma, māsas un pārējie radi, draugi, jo kādu laiku neredzēsimies.

Jaunais pāris aizbrauca savā medus mēnesī (pēcāk uzzinājām, ka uz Grieķiju) un mēs - pazudām savās istabiņās, lai rītdien turpinātu ceļojumu. Mēs ar Didzi - uz Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti un pārējie - ar jauko busiņu atpakaļ uz mājām.

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Bukarestē - Rumānijas galvaspilsētā.  

Balkāni un Itālija. Iebraucam Rumānijā.

Iepriekš:
Balkāni un Itālija. Budapešta.

2011. gada 14. jūlijs

Negribīgi no rīta ceļamies augšā līdz ar Viktoru un dodamies uz centru, uz centrālo staciju, lai savu ceļojumu turpinātu ar vilcienu. Tur papētām kartes un ir iespējami divi varianti - doties 13 stundu braucienā pa taisno uz Brašovu vai arī dalīt braucienu uz pusēm un piestāt vispirms Rumānijas pilsētā Kluž (Cluj). Izvēlamies pēdējo.

Brauciens līdz Cluj ilga aptuveni 8 stundas un ziniet? - bija ko turēt! Jo ārā bija neciešams karstums un mums par nelaimi vilciena dzesēšanas sistēma maigi sakot strādāja par maz. Rezultātā jutāmies kā divas vīnogas, kuras cenšas padarīt par rozīnēm, bet par laimi - ne līdz galam to da-darīja. :D

Braucam, braucam un iebraucam Rumānijā. Un pirmais kultūršoks klāt. Kāpēc, jūs jautāsiet? Lūk, kāpēc:

Ja palūkosiet bildi tuvāk, redzēsiet ka uz perona gaida vairāki tumsnēji vīrieši (čigāni?), katrs ar riteni un interesantiem rīkiem rokās. Vai viņi strādā kādās raktuvēs? Nav zināms. Bet viņi sagaidīja vilcienu, kas uz Ungārijas pusi brauca un ar visiem riteņiem spraucās iekšā jau tā pilnajos vilciena vagonos. Amizanti.

Varētu likties, ka turpmāk redzējām tikai tādus skatus - daudz jo daudz čigānus ērmīgā paskatā. Nebūt ne. Rumāņiem šķiet jau ir apnicis skaidrot, ka Rumānijā čigāni nav pamatiedzīvotāji un ka rumāņi un čigāni ir divas dažādas tautas ar visai lielām atšķirībām gan izskata, gan tradīciju ziņā. 

Interesanti! Pēc wiki ziņām Rumānijā dzīvo: 89,5% rumāņi, 6,6% ungāru, 2,5% čigānu un 2% citi. 

Pievakarē nonākam Cluj pilsētā un esam laimīgi, ka varam iet pastaigāties, lai izkustinātu kājas. Bet enerģijas nav pārāk daudz, tāpēc sākam meklēt kādu kafejnīcu, kur paēst. 

Vai nu mūsu neattapības dēļ, vai arī vienkārši nelaimīgas sagadīšanās pēc - tas mums sagādā grūtības. Nav! Vienkārši nav nekā normāla. Esam paraduši meklēt kādu vietu attālāk no centra, lai paēstu par mazākām naudiņām, bet saprotam, ka būs vien jāmeklē centrā. Un tur mēs atrodam kādu picēriju, kas izskatās samērā glauni. 

Ābolu sula man, Didzim - raudzēts dzēriens un abiem vēl pa garšīgai pastai. Un esam laimīgi. :) Un laimīgi arī pēc rēķina saņemšanas, jo secinām, ka salīdzinot ar mūsu cenām, šeit ir lēti. 

Tālāk ejam vēl pastaigāties un apskatīt pilsētu. Šķiet, ka tā pošas kādiem svētkiem. Daudz policistu apkārt, ceļ augšā skatuvi.. Bet mēs mēģinām nobildēt kādu tūrista cienīgu bildi.. 

Bet kas tad tas?! Kas ar tiem vadiem?! Visur kur ej - pilns ar tiem! Grozies kā gribi, baznīcu vienu pašu nevar nofotogrāfēt. Un jau šajā pilsētā atskāršam Rumānijas kopējo raksturīgo iezīmi - elektrības vadi nevis zemē ierakti, bet gan visur pa gaisu novilkti. Un šķiet jau šeit uzsākām nelielu sacensību - nofotogrāfēt visvadaināko stabu. :D

Nacionālais teātris. Un laimīga Alise, jo tikusi pie garda persika.

Uz Brašovu izlemjam doties ar nakts vilcienu, lai varam nedaudz pagulēt un jā - mums ir īpaša mīlestība uz nakts vilcieniem, tāpēc gribam "nobaudīt" tos arī Rumānijā. :)

Pametam Cluj pirms pusnakts. Vilcienā mēģinām sameklēt savas vietas un tas it kā izdodas. Apskatot numurus, secinām, ka mums ir iedalīta viena normāla sēdvieta un otra - tipa kā papildvieta, jo krēsliņš tāds mazs, pie loga un vairāk izskatās, ka domāts bērnam. :D Paākstamies, šēžam nost un braucam..

Līdz atnāk kontrole. Parādām savas biļetes un noprotam, ka kaut kas nav īsti kārtībā, jo kontrolieris pasauc savu kolēģi, kurš runā angliski un saka mums, ka mēs esam apsēdušies pirmajā klasē, nevis otrajā, kā mums vajadzētu. Vīrietis mums saka, ka mēs varam palikt kur esam, ja piemaksāsim kaut ko. Nē, nē, nē! Mēs labāk iesim skatīt, ko otrā klase spēj mums piedāvāt! :D (tas papildvietas krēsliņš nudien nebija ērts..) 

Spraucamies garām cilvēkiem un beidzot atrodam savas īstās vietas. Vienīgā atšķirība starp pirmo un otro klasi ir tā, ka pirmajā gadījumā kupejā ir 6 sēdvietas (+ 2 papildvietas, kuras parasti laikam neviens neizmanto) un otrajā gadījumā - 8 sēdvietas. Nopriecājamies, ka tagad abiem būs normālas sēdvietas un iekārtojamies vairāku stundu braucienam uz Brašovu. 

Rumānijā vasarā tumsa iestājas ātrāk. Un brauciena laikā varēju izbaudīt faktu, ka braucam iekšā Transilvānijā, jo apkārtne kļuva kalnaināka un mēness.. tāds spokains. Pat nemāku to īsti aprakstīt, bet skatoties cauri vilciena logam likās, ka tūliņ, tūliņ dzirdēšu kādu vilkati gaudojam, jo tas mēness!! - tik spožs un pavedinošs un spokains. 

Brašovā iebraucām 5os no rīta. Bija jāgaida Kristīne. Iepriekš biju devusi ziņu, ka iebrauksim ap šo laiku, taču piebildu, lai pārāk nesatraucas par mums un nedzenas tik agri mums pakaļ, jo līgavai ir svarīgi labi izgulēties pirms kāzām. 

Apsēdāmies stacijas uzgaidāmajā telpā un.. gaidījām. Didzis jau protams atrada veidu kā iekārtoties un atslēgties man klēpī, kamēr es cīnījos ar miegu un mēģināju neiemigt. Pēc kādām divām stundām pēkšņi pamodos, jo kāds parāva man kāju. Kristīne! Kas tā dara?! - smejoties nobāru. Paņēmām savas mantas un devāmies uz mašīnu. Norunājam, ka mūs aizvedīs uz hosteli, kur varam pāris stundiņas pagulēt (un kur jau gulēja pārējie latviešu ciemiņi) un tad vēlāk tikties pie Kristīnes un Sebija mājās, lai pabrokastotu kopā. Sacīts, darīts un miegu ilgi nebija jāgaida. :)

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Kāzas Brašovā. 

Balkāni un Itālija. Budapešta.

Kad slimība spiež biku gultā pagulēt, atrodas laiks atminēties un parakstīt par interesanto ceļojumu uz Balkāniem.. :)

Sāksim ar sākumu - ar Budapeštu.

Iepriekš:
Balkāni un Itālija. Ievads.

2011. gada 13. jūlijs

Kā jau tas vienam no mūsu ceļojumiem pienāktos, tas iesākās ar braucienu uz Rīgas lidostu. (Pēc agras rīta rosīšanās dzīvoklī, lai vēl pēdējā brīdī izlemtu, kas īsti ir ņemams līdzi.. Un kas pats jautrākais - jāiztukšo ledusskapis..) :D

Kāzas notika Rumānijas pilsētā Brašova 16. jūlijā. Pārējie no Latvijas uzaicinātie ciemiņi tur ieradās ar busiņu, bet mēs gan laika ekonomijas dēļ, gan tāpēc, lai saudzētu sevi, izlēmām lidot uz turieni. Protams, tiešo reisu nav un arī uz citām Rumānijas pilsētām lidojumu piedāvājums nu tāds - nekāds (vismaz uz to brīdi), tāpēc acīs krīt jaunais Airbaltic reiss Rīga - Budapešta. Cenas normālas, attālums līdz Brašovai arī pieveicams (nieka 700 km :D), pie tam - Didzim ir īpašas attiecības ar Budapeštu. Ņemam!

Liii i i i i idot ir tik fo o o o orši!

It sevišķi, kad nav lidots ilgāku laiku.. :)

Piezemējamies Budapeštā biku pēc pusdienaslaika un ārā ir pamatīga tveice. Samainām eiro uz ungāru forintiem (1 € ~ 270 HUF), nopērkam 24 stundu biļetes sabiedriskajam transportam (1 biļete maksā 1550 HUF ~ 6 €) un ar autobusu dodamies centra virzienā. 

- Ka a a a aarsts! 

- Nu ejam, ejam! 

Atceroties kā pagājušo reizi mūs gribēja apmānīt ar naudiņām, nemaz necenšamies sameklēt kādu vietējo kafejnīcu (un centrā būtu grūti atrast kādu lētāku), bet gan ejam iekšā Burger kingā. Tur jauki pavēss un pieejams bezvadu internets. Paēdam, Didzis ietvīto un es sazinos ar couchsurferi Viktoru, pie kura esam sarunājuši palikt pa nakti. Mums ir laiks līdz 17iem, kad Viktors beigs darbu, tāpēc apskatām no lidostas paņemtajā kartē, ko vēl būtu vērts apskatīt Budapeštā. 

Iesim uz Etnogrāfijas muzeju! :)

Jocīga izvēle, vai ne? Bet tā kā Budapeštā esam bijuši iepriekš un ārā ir baigi karsts, nospriedām, ka būtu jauki iepazīties ar ungāru vēsturi un pie reizes paslēpties no karstuma. 

Ēka ir milzonīga un ekspozīcijas interesantas (gan pastāvīgā par ungāru kultūru, gan uz laiku esošās par čigānu mūziku un ungāru aušanas tradīcijām). Mani visvairāk sajūsmināja krāsu dažādība un to krāšņums, kā arī to interesantās kombinācijas savā starpā. Neatminos vairs cik bija jāmaksā par ieeju, bet lai fotogrāfētu, vajadzēja maksāt papildus. Mēs nemaksājām par to, bet paguvām tomēr kaut ko iebildēt. :D

Laiks lido un nu mums ir jāsteidzas, lai satiktos ar Viktoru! 

Biku kavējam, bet Viktors neļaunojas. :) Dodamies kopīgi uz autobusu, lai viņa mājā noliktu somas. 

Viņš dzīvo uz samērā jancīga nosaukuma ielas:

Diemžēl nav nevienas bildes ar Viktoru vai ar viņa māju. Bet bija jauki ar viņu. :)

Pēc nelielas sarunas dodam viņam iesauku - pārīšu eksperts, jo vairāk vai mazāk savās mājās viņš uzņem ceļotājpārus, jo mājas lielums atļauj izmitināt pie sevis vairāk kā vienu cilvēku. 

Mājas pirmajā stāvā dzīvo viņa vecāki un otrajā stāvā Viktors. Viņam ir draudzene no Zviedrijas un viņš strādā par viesnīcu projektētāju, šķiet. Plāno pārvākties uz dzīvi citur, lai varētu dzīvot kopā ar draudzeni.

Parunājām par šo un to - par mūsu ceļojumu (viņš brīdina mūs no vilcieniem Rumānijā, kā arī no Albānijas vispārīgi), par Ungārijas vēsturi (Viktors ļoti labi mācēja īsumā izstāstīt par to) utt. 

Nedaudz tā atpūšoties, izlemjam doties vēl atpakaļ uz centru.
Didzis izdomā, ka jāpabraukā ar tramvajiem.. vienkārši tāpat un sazin kādā virzienā.
Un viņam ir sasodīti labs deguns. Vai nu speciāli plānojot vai vienkārši sakritības pēc, atkal nonākam Gellert kalna pakājē..
- Nu? Ko darīsim? 
- Protams, ka kāpsim augšā!

Interesanti! Iespējams, ka lielākā daļa no jums to jau zina, bet Budapešta ir sadalīta divās daļās, jo līdzīgi kā Rīgu, to sadala uz pusēm upe - Donava, izveidojot gandrīz atsevišķas pilsētas - Budu un Peštu. Un kas ir interesanti, Pešta ir ļoti plakana, kamēr Buda ir samērā kalnaina.

Gellerta kalnā kāpām no citas puses un labi ka tā, jo uzdūrāmies šai skaistajai skulptūrai, kas ļoti labi attēlo manis iepriekš sacīto:

Pa kreisi ir Buda, pa labi - Pešta. Bilde no google.com ;)

Un turpat netālu atrodas Filosofijas dārzs, kas simbolizē dažādās pasaules reliģijas:

Interesanti, ka šādus monumentus var atrast arī ASV un Japānā. Jūs jautāsiet, kas ir tie cilvēki aplī? Ja nekļūdos, tad ir tā, ka tas cilvēks, kurš ir pieplacis pie zemes ir Ābrahams (ebreju kultūra), pa labi no viņa ir Lao Tse (jeb Laodzi, attīstīja daoismu Ķīnā), tad ir Buda (budisms), tad Jēzus Kristus (kristietība) un Ehnatons (faraons Ēģiptē).

Tālāk dodamies uz parasto panorāmas apskates vietu, lai pagremdētos atmiņās un izbaudītu skaisto skatu uz naksnīgo Budapeštu:

Uztrāpījām īstajā vakarā, jo pēkšņi no malu malām sāk nākt dīvaini ģērbušies cilvēki.

Turki, itāļi, slovēņi, slovāki utt. To mēs saprotam, redzot dažādos karogus visur. Cik noprotam, tajā vakarā ir paredzēts kāds internacionāls folkmūzikas koncerts, kura sākumu mēs īsti pat nesagaidām, jo jādodas atpakaļ pie Viktora, lai līdz ar viņu rīt no rīta agri celtos un aidā uz Rumāniju!

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Iebraucam Rumānijā.

Balkāni un Itālija. Ievads.

- Vasarā kaut kur ir jābrauc.
- Protams! 
- Uz kurieni?
- Uz Grieķiju un Krētu, uz Portugāli.. 
- Hmm..

Bet tad kāds mums palīdzēja ar ceļojuma maršruta izvēli.
Mūs uzaicināja uz kāzām.. Uz Rumāniju.
Topošā sieva (mūsu paziņa) - Kristīne, latviete. Topošais vīrs - Sebastians, rumānis.

- Un tad tālāk uz Bulgāriju, Maķedoniju, Albāniju varētu!
- Ui, Albānija? Zini, man bail..
- Nu nekas tur nebūs! Un tur no Durres ar prāmi pāri uz Itāliju varētu.. Uz Kapri salu!
- Uhh.. izklausās, ka būs jautri..

Un bija arī jautri! Un ne tik jautri dažbrīd. :D Bet bez tā neiztikt.
Šeit mūsu ceļojums kopsummā.

Spied šeit, lai apskatītu karti tuvāk.

Kopā ceļojām 18 dienas. No 13. jūlija līdz 30. jūlijam. Ar Airbaltic uz Budapeštu un atpakaļ ar Ryanair no Romas.
Nu? Esmu piesaistījusi tavu uzmanību? Gaidi nākamo ierakstu! ;)

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Budapešta.

"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 3. diena. Noslēgums.

Iepriekš:
"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 2. diena.

2011. gada 24. jūnijs

Labrīt! - saka mums odi, jo no rīta saulei uzlecot, tā sāka mūs biku karsēt un tāpēc mašīnai atvēru logus vaļā, bet tā kā esam biku ēnā, odi vēl nav aizgājuši gulēt un sāka mūs pamatīgi vajāt. Nācās aiztaisīt logus un domāt par celšanos augšā. :)

Nu? Ko darīsim šodien? Nu droši vien mēģināsim tikt mājās līdz vakaram..

Bet pirms tam, pirms tam, pirms tam aizbrauksim apskatīt karsta kritenes, kas atrodas ciematā Tuhala. 

Visvairāk gribējām redzēt raganas aku, kas solījās būt šāda:

bet vajadzēja palasīt vairāk vai arī pašiem aizdomāties, ka šādu skatu var redzēt tikai pavasara un rudens plūdos, kad pazemē plūstošās upes līmenis ceļas līdz šādam līmenim. :)

Tā vietā redzējām vienkāršu aku :D

Nedaudz vīlušies par raganas aku, gājām pastaigāties, lai atrastu karsta kritenes. Apskatījām kartē taku, pa kurieni iet un aidā.. 

Taču drīz vien top skaidrs, ka apskates vērtās karsta kritenes atrodas viena no otras kādu prāvu gabaliņu tālāk, tāpēc ejam atpakaļ uz mašīnu, lai dotos uz turieni ne ar kājām. 

Pavasarī un rudenī noteikti šeit ir vairāk ko redzēt, tāpēc ja kādam no jums sanāk, noteikti dodieties uz turieni!

Šim apskates objektam veltījām diez gan daudz laika, tāpēc tālāk dodamies pilsētas Tostamaa virzienā, kur mums ir sarunāts satikties ar manu igauņu draudzeni, topošo kolēģi - farmaceiti Liisu.

Turp ieradāmies pēcpusdienā.

Interesanti! Visa mūsu ceļojuma laikā, kas galvenokārt ietvēra sevī braukšanu pa mazajiem ceļiem, mēs vienmēr braucām pa tik labas kvalitātes asfaltētiem ceļiem, kas mums Latvijai manuprāt ir tāaaaaals un nesasniedzams sapnis. Un tikai šo vienu reizi, kad devāmies uz Tostamaa, mēs uzdūrāmies uz grantēta ceļa, bet to pat nevarētu salīdzināt ar Latvijas "grantētajiem" ceļiem! Ehh..

Satikām Liisu. Viņa mums nedaudz izrādīja Tostamaa, kas nav liela pilsēta, bet ir ļoti pievilcīga tāpēc, ka atrodas netālu no jūras. Pati Liisa šeit dzīvo jau kopš dzimšanas. Viņas vecākiem pieder māja nedaudz ārpus pilsētas un viņas vecvecākiem pilsētas centrā, kur arī mēs sabijām, jo Liisa mūs uzaicināja ciemos pie savas vecmāmiņas, kura mums sarūpēja ļoti garšīgas uzkodas un tas bija diktam jauki vēl jo vairāk tāpēc, ka ieradāmies tik pēkšņi. 

Jauki patērzējām un paēdam sviestmaizītes un kafiju/tēju. 

Pēc tam gājām vēl mazliet pastaigāties.. Liisa parādīja pilsētas skolu, kas ir ierīkota renovētā muižā.. Tik skaisti! (Skaties vairāk šeit.) 

Smējos, ka tādā vietā mācoties gribot negribot ir jāmācās, jo pati vide vienkārši iedvesmo. :)

Pēc pāris stundu pavadīšanas Liisas sabiedrībā, atvadāmies un dodamies uz māju pusi. 

Bija domāts, ka nākamā pietura būs Rīga, taču nesanāca, jo ceļa malā tuvu Latvijas robežai samanām kādu apskates objektu un nolemjam apstāties. Izrādās, esam apstājušies pie purva, pa kuru ir ierīkotas laipas un kāpas galā ir uzcelts prāvs skatu tornis. Paskraidījām un pamatīgi izvēdinājām galvu. 

Un tālāk - pāri robežai iekšā Latvijā! 

Aiz Salacgrīvas redzam stāv divi stopētāji.. Nu paņemsim. Izrādās, puisis - mūziķis, meitene - dzejniece. 

Cik viņi bija priecīgi! Laikam kādas divas stundas bija stāvējuši un stopējuši. Aizvedām līdz pašai Rīgai un pat tālāk, lai viņi var labi stopēt tālāk uz Jelgavu. :)

Un tikko atcerējos, ka arī Igaunijā mēs vienreiz paņēmām stopētājus. Bija jau tumšs un esam kaut kādā mazu ciematu rajonā, kad skatāmies, ka ceļa malā stāv viens jauns puisis un meitene. Viņi ļoti nopriecājas, kad mēs apstājamies, bet kad sākam angliski prasīt kur viņi dodas, tad ļoti samulst un smejas, ka ārzemniekus nostopējuši. Abi jaunieši bija biku iedzēruši un kad Didzis viņiem prasa, ko jūs šovakar darāt, puisis arī atklāti pasaka - Drinking! (Dzearm!) :D Mēs viņus pavedām tikai pāris kilometru līdz nākamajam ciemam un nosmējām, ka viņiem tagad būs ko atcerēties. :)

Un mums arī..