Prāgas dullais brauciens - 2. daļa
No rīta Katerīna steidzās uz darbu, bet tas viņai neliedza vēl vairāk izpausties savā viesmīlībā - viņa sagatavoja mums līdzņemšanai 4 stopēšanas burgerīšus un protams atstāja norādījumus, ko paēst brokastīs.
Pēc kādas stundiņas sāku modināt augšā Didzi, kas arvien ir grūts uzdevums un paēduši, sataisījušies, sacījām 'attā, attā' mūsu jaukajām Prāgas mājām.
Devāmies ar metro vēl pēdējoreiz izstaigāt Prāgas centru un tālāk jau ar metro līdz stopēšanas vietai pilsētas nomalē. Nākamais mērķis - Vroclava, Polijā.
Un atkal jau sākas piedzīvojumi. :D (Didzi!!)
Tajā stopēšanas vietā, kuru mums iesaka hitchwiki.org, stopēšana nav iespējama, tāpēc pievienojamies tiem pāris cilvēkiem, kas stopē tuvāk pilsētai. Bet šīs vietas ne pārāk labas.. Vai vienkārši cilvēki pagadījās tādi neatsaucīgi..
Tad nedaudz mainījām pozīcijas, bet atkal jau nekas.
Un lēnām pienāca pulkstens 5, kad secinājām, nē - jāmēģina kaut kā citādi tikt uz priekšu. Un turpat blakus esošajā autoostā uzzinām, ka ir autobuss, kas iet uz Čehijas pilsētu Libereci, kas atrodas stundas brauciena attālumā. Ņemam! Kaut biku tuvāk robežai. :)Dabūjām sev biļetes un braucam! Samaksājām kādus 2 latiņus katrs? Bet kas par komfortu..! Ērti krēsli, jāpiesprādzējas, piedāvā austiņas, lai klausītos radio (atradu kko līdzīgu Nabai) vai pa TV ejošo mūzikas kanālu (smieklīga vietējā mūzika!), piedāvā dažādas avīzes, kā arī pacienāja ar dažādiem dzeramajiem. Man - tēja, Didzim - kafija.
Un šeku reku esam Liberecē. Izpētam pilsētas karti un secinām, ka jāiet cauri visai pilsētai, lai tiktu uz ceļa, kas uz mūsu pusi iet. Ejam. Es gan ik pa laikam iebilstu, vai ejam pareizi, bet beigu beigās tomēr nonākam kur vajag. It kā. Didzis pēc tam izteicās, ka vajadzējis ceļu, kas vairāk uz austrumiem.. Grr..
Šī stopēšanas vieta pavisam savādāka. Šaura. Intīmāka un protams, mašīnu ar nav tik daudz. Turam savu ierasto zīmi, bet tad nospriežam, ka labāk rakstīt vienkārši 'Poland'. Sacīts darīts un jau pēc pāris minūtēm apstājas poļu mašīna ar jauku pavecāka gājuma pāri iekšā. Tikai poliski runā. Bet ar krievu valodas palīdzību kaut kā tomēr saprotamies. Viņi devās ne uz Vroclavu, tāpēc varēja mūs aizvest uz Polijas pierobežas pilsētu Zgorzelec, kas tuvu Vācijai. Viņi ir tik jauki, ka aizved mūs uz autoostu, bet tur nonākuši uzzinām, ka pēdējais autobuss uz Vroclavu seeen jau aizgājis. Ko darīt? Tumšs jau metas, bet nolemjam turpināt stopēt.
Ejam atpakaļ cauri visai pilsētai uz apli, kur viens ceļš ved uz Vroclavu. Tāds mazs aplis, bet apgaismots. Pēc kāda laiciņa apstājas mašīna, kur iekšā divi puiši, kas atkal jau nerunā ne angliski, ne krieviski, bet no pāris vārdiem saprotam, ka viņi var mūs aizvest uz lielāku apli. Ļoti labi! Sēžamies iekšā un drīz vien esam klāt. Pateicamies un sākam stopēt tālāk.
Tumšs. Auksts nav. Maz mašīnu. Bet par mums tomēr apžēlojas un aptur viena mašīna ar divām meitenēm priekšā un vienu puisi aizmugurē. Un atkal jau ne angliski saprast, ne krieviski. :D bet paldies, paldies, ka paņēmāt mūs! :)
Šis brauciens bija jautrs, jo aizmugurē sēdošais puisis izklaidējās dzerot alu, cienājot mūs ar saldumiem, ik pa laikam prasot, lai aptur - pačurāt vajagot, nopērkot mums alu un ik pa laikam īstenībā pat traucējot šoferīti (es jau sen būtu pie vietas viņu nolikusi! Bet meitenes šķiet bija jau pieradušas.. Pie stūres esošā - viņam draudzene un blakus sēdētāja - māsa).
Pārbrauciena laikā sazinos ar Aleksandru jeb Olu, lai pavēstītu cik tālu mēs esam utt. Jo Vroclavā mēs paliekam pie viņas! :) Olu es pazīstu kopš 2008. gada vasaras, kad viņa kā SEP apmaiņas farmācijas studente atbrauca uz Rīgu. Es viņu sagaidīju toreiz autoostā un ļoti jauki sadraudzējāmies.. Viņa pat bija ekskursijā Tukumā! :)
Ap 11-iem vakarā esam jau Vroclavas nomalē. Sazvanos ar Olu un viņa solās mūs savākt pēc kādām 20 min. Tā arī notiek, bet pa to laiku jau paspējam okupēt kāda bezpajumtnieka vietu autobusa pieturā, par ko viņš sūdzas savā poļu valodā. :D
Ui, tik jauki bija atkal satikt Olu!! :) Mm.. Samīļojām viena otru un iekšā jaukajā mašīnītē. :) Viņa dzīvo daudzdzīvokļu mājā, kur vienā dzīvoklītī ir 3 istabas un kopā 5 studenti laikam. Izskatījās gluži kā kopmītnes. :) Atbraucam un nedaudz apjūkam no lielā cilvēku skaita visapkārt.. :D bet visi mūs mīļi sveicina un klausās mūsu trakajos stopēšanas piedzīvojumos.
Ola iepazīstina ar savu puisi Voiteku (ui, ku jauks!) un abi mums pagatavo spageti boloņas mērcē. Ap 12-iem naktī! Tik jauki un mīļi! Mēs tik abi pie galda atpūšamies un dzenam jokus ar Olas draugiem. :D Viesmīlība 10 ar +. Pēc tam sagatavojam sev guļvietu un saldu dusu visiem! :)
No rīta ap 10-iem piecēlāmies un ejam uz virtuvi. Priekšā protams jau Ola ar Voiteku un jauki klāts brokastu galds. Ar omleti, cīsiņiem, maizītēm - ko tik vien sirds kāro.. Mēs abi vienkārši mēmi no pārsteiguma un tādas viesmīlības. :) Kad vēderiņi pilni, dodamies Vroclavas centra virzienā, lai nedaudz iepazītu šo pilsētu. :)
Reku viena tūristiska bilde:
Pie ļoti skaistas strūklakas! Šī nu man ļoti patika!Mums bija doma atrast kādu baznīcu, no kuras torņa varētu pārskatīt visu Vroclavu, bet pa ceļam, mēs ieraudzījām puišus, kas dala kafiju. Un Didzim protams gribējās kafiju.. :) Apstājāmies un pie reizes nofočēju šos trīs..
Un šeit bilde ar mums četriem. Es un Ola un mūsu.. :) (:
Drīz pēc tam beidzot atradām baznīcu, kur var uzbraukt augšā un te nu bilde uz skaisto Vroclavu..
Pēc šīs pastaigas, Ola un Voiteks devās uz staciju, jo Voitekam bija jābrauc uz Varšavu un mēs tikmēr nedaudz pastaigājām pa veikaliem. Jā, es piespiedu Didzi, bet diemžēl ļoti neproduktīva pēcpusdienu - neko neizdevās atrast, ko vēlējāmies. :( bet tas nekas.. :)Pēc tam satikām Olu un drīz devāmies atpakaļ uz viņas mājām, pirms tam paēdot vietējā ēstuvē gigantiska izmēra picas. Līdz kādiem 9-iem vakarā iečilojām turpat , bet tad jau sapakojām savas mantas, lai vispirms aizietu uz kādu bāru un pēc tam uz mūsu nakts vilcienu cauri visai Polijai.
Bārā mūs gribēja satikt kāds latviešu puisis, kas jau kādu laiciņu pa Poliju ņemas, bet kaut kās tas izpalika. Bet mēs tik un tā jautri pačalojām ar Olu un viņas draugiem. Mmm.. saldējums vēl ar pa vidu.
Un tad jau devāmies uz vilcienu. Lielumlieli paldies Olai par mūsu jauko uzņemšanu un noteikti vēlme paliek - vēl kādreiz viņu satikt! :)
Pa daļai jau aizņemtajā vilcienā atrodam sev vietas un iekārtojamies cik nu ērti iespējams mūsu nakts braucienam. Līdz Varšavai.
Tur nonācām 6-os no rīta un kāda stundiņa bija jāgaida līdz vilcienam, kas mūs aizvedīs līdz Suvalkiem, kas tuvu jo tuvu atrodas Lietuvas robežai. Tur nonākam ap 12:30 un mūsu vilcienu ceļojums ir beidzies.
Didzis vairāk izgulējies kā es, bet spēka vēl ir. Atkal jau maršējam cauri visai pilsētai, lai atrastu vietu, kur stopēt. Tādu arī pēc kādas pusstundas atrodam un sākam stopēt. Kādu laiciņu tur nostāvam, redzam pat kādu latviešu mašīnu, bet nē - aptur polis. Viņš mūs apsola aizvest aptuveni līdz Kauņai. Mašīnā drausmīgi sāku klanīties un tāpēc pat bija jāsāk spēlēt minēšanas spēle ar Didzi, lai kaut cik paliktos nomodā. :)
Polis mūs izlaiž vietā, kur varam tālāk stopēt uz Rīgu. Biku paejamies un sākam arī to darīt. Un atkal jau tukšums labu brīdi. Gaidām, gaidām līdz aptur kāds lietuvietis, kas beidzot normāli krieviski runā. Un runāja arī daudz. :D Stāstīja par saviem un sievas ceļojumiem ar mašīnu pa Eiropu.
Tā mēs nonākam līdz Paņevēžai un lecam laukā. Šeit ceram noķert pēdējo mašīnu.. Laika gaitā pamanām, ka patiešām tuvojamies Latvijai - jo tik auksts paliek.
Stāvam, stāvam uz ceļa, kas ved uz Rīgu, bet kā neviens neaptur, tā neaptur. Sāk biku smidzināt lietus un nolemjam pēc 10 mašīnām iet vienkārši uz priekšu. 13. mašīna neapstājās un sākām iet. Bet zīmi tāpat turpinām rādīt..
Necik tālu nebijām pagājuši, kad dzirdu, ka tuvojas mašīna - pagriezos, lai paceltu roku un vai tu redz - patiešām apstājās! Un kāda mašīna pie tam! Džipiņš ar pamatīgu piekabi. Sariktējam savu bagāžu aimugurē un aidā tikai ar vienu galamērķi - Rīga.
Par mums apžēlojās kāds labākajos gados esošs pāris, kas no Anglijas brauca uz Rīgu. Interesanti cilvēki. Runājāmies par daudz ko - par Polijas ceļiem, par Latvijas ceļiem, par homeopātiju, par farmāciju utt. Man tie cilvēki gan likās tādi nedaudz vīzdegunīgi, bet ar labu sirdi nu noteikti - jo paņēma mūs tak!
Un tik jauki bija beidzot sasniegt savu mērķi ne 12-os naktī. :D
Bet Didzis pukojās - atkal jau Latvija un tik auksti! jack! Pēdējam pievienojos arī es.. Bet lai vai kā - mēs atgriezāmies mājās no trakoti jauka ceļojuma un kas pats galvenais - sveiki un veseli.
Ar piedzīvojumiem, ko padalīties un no kā mācīties.
The end.Paldies, kas lasīja un juta līdzi.
Pa pa! - līdz nākamajam piedzīvojumam! ;)
Pa pa! - līdz nākamajam piedzīvojumam! ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru