Balkāni un Itālija. Iebraucam Rumānijā.

Iepriekš:
Balkāni un Itālija. Budapešta.

2011. gada 14. jūlijs

Negribīgi no rīta ceļamies augšā līdz ar Viktoru un dodamies uz centru, uz centrālo staciju, lai savu ceļojumu turpinātu ar vilcienu. Tur papētām kartes un ir iespējami divi varianti - doties 13 stundu braucienā pa taisno uz Brašovu vai arī dalīt braucienu uz pusēm un piestāt vispirms Rumānijas pilsētā Kluž (Cluj). Izvēlamies pēdējo.

Brauciens līdz Cluj ilga aptuveni 8 stundas un ziniet? - bija ko turēt! Jo ārā bija neciešams karstums un mums par nelaimi vilciena dzesēšanas sistēma maigi sakot strādāja par maz. Rezultātā jutāmies kā divas vīnogas, kuras cenšas padarīt par rozīnēm, bet par laimi - ne līdz galam to da-darīja. :D

Braucam, braucam un iebraucam Rumānijā. Un pirmais kultūršoks klāt. Kāpēc, jūs jautāsiet? Lūk, kāpēc:

Ja palūkosiet bildi tuvāk, redzēsiet ka uz perona gaida vairāki tumsnēji vīrieši (čigāni?), katrs ar riteni un interesantiem rīkiem rokās. Vai viņi strādā kādās raktuvēs? Nav zināms. Bet viņi sagaidīja vilcienu, kas uz Ungārijas pusi brauca un ar visiem riteņiem spraucās iekšā jau tā pilnajos vilciena vagonos. Amizanti.

Varētu likties, ka turpmāk redzējām tikai tādus skatus - daudz jo daudz čigānus ērmīgā paskatā. Nebūt ne. Rumāņiem šķiet jau ir apnicis skaidrot, ka Rumānijā čigāni nav pamatiedzīvotāji un ka rumāņi un čigāni ir divas dažādas tautas ar visai lielām atšķirībām gan izskata, gan tradīciju ziņā. 

Interesanti! Pēc wiki ziņām Rumānijā dzīvo: 89,5% rumāņi, 6,6% ungāru, 2,5% čigānu un 2% citi. 

Pievakarē nonākam Cluj pilsētā un esam laimīgi, ka varam iet pastaigāties, lai izkustinātu kājas. Bet enerģijas nav pārāk daudz, tāpēc sākam meklēt kādu kafejnīcu, kur paēst. 

Vai nu mūsu neattapības dēļ, vai arī vienkārši nelaimīgas sagadīšanās pēc - tas mums sagādā grūtības. Nav! Vienkārši nav nekā normāla. Esam paraduši meklēt kādu vietu attālāk no centra, lai paēstu par mazākām naudiņām, bet saprotam, ka būs vien jāmeklē centrā. Un tur mēs atrodam kādu picēriju, kas izskatās samērā glauni. 

Ābolu sula man, Didzim - raudzēts dzēriens un abiem vēl pa garšīgai pastai. Un esam laimīgi. :) Un laimīgi arī pēc rēķina saņemšanas, jo secinām, ka salīdzinot ar mūsu cenām, šeit ir lēti. 

Tālāk ejam vēl pastaigāties un apskatīt pilsētu. Šķiet, ka tā pošas kādiem svētkiem. Daudz policistu apkārt, ceļ augšā skatuvi.. Bet mēs mēģinām nobildēt kādu tūrista cienīgu bildi.. 

Bet kas tad tas?! Kas ar tiem vadiem?! Visur kur ej - pilns ar tiem! Grozies kā gribi, baznīcu vienu pašu nevar nofotogrāfēt. Un jau šajā pilsētā atskāršam Rumānijas kopējo raksturīgo iezīmi - elektrības vadi nevis zemē ierakti, bet gan visur pa gaisu novilkti. Un šķiet jau šeit uzsākām nelielu sacensību - nofotogrāfēt visvadaināko stabu. :D

Nacionālais teātris. Un laimīga Alise, jo tikusi pie garda persika.

Uz Brašovu izlemjam doties ar nakts vilcienu, lai varam nedaudz pagulēt un jā - mums ir īpaša mīlestība uz nakts vilcieniem, tāpēc gribam "nobaudīt" tos arī Rumānijā. :)

Pametam Cluj pirms pusnakts. Vilcienā mēģinām sameklēt savas vietas un tas it kā izdodas. Apskatot numurus, secinām, ka mums ir iedalīta viena normāla sēdvieta un otra - tipa kā papildvieta, jo krēsliņš tāds mazs, pie loga un vairāk izskatās, ka domāts bērnam. :D Paākstamies, šēžam nost un braucam..

Līdz atnāk kontrole. Parādām savas biļetes un noprotam, ka kaut kas nav īsti kārtībā, jo kontrolieris pasauc savu kolēģi, kurš runā angliski un saka mums, ka mēs esam apsēdušies pirmajā klasē, nevis otrajā, kā mums vajadzētu. Vīrietis mums saka, ka mēs varam palikt kur esam, ja piemaksāsim kaut ko. Nē, nē, nē! Mēs labāk iesim skatīt, ko otrā klase spēj mums piedāvāt! :D (tas papildvietas krēsliņš nudien nebija ērts..) 

Spraucamies garām cilvēkiem un beidzot atrodam savas īstās vietas. Vienīgā atšķirība starp pirmo un otro klasi ir tā, ka pirmajā gadījumā kupejā ir 6 sēdvietas (+ 2 papildvietas, kuras parasti laikam neviens neizmanto) un otrajā gadījumā - 8 sēdvietas. Nopriecājamies, ka tagad abiem būs normālas sēdvietas un iekārtojamies vairāku stundu braucienam uz Brašovu. 

Rumānijā vasarā tumsa iestājas ātrāk. Un brauciena laikā varēju izbaudīt faktu, ka braucam iekšā Transilvānijā, jo apkārtne kļuva kalnaināka un mēness.. tāds spokains. Pat nemāku to īsti aprakstīt, bet skatoties cauri vilciena logam likās, ka tūliņ, tūliņ dzirdēšu kādu vilkati gaudojam, jo tas mēness!! - tik spožs un pavedinošs un spokains. 

Brašovā iebraucām 5os no rīta. Bija jāgaida Kristīne. Iepriekš biju devusi ziņu, ka iebrauksim ap šo laiku, taču piebildu, lai pārāk nesatraucas par mums un nedzenas tik agri mums pakaļ, jo līgavai ir svarīgi labi izgulēties pirms kāzām. 

Apsēdāmies stacijas uzgaidāmajā telpā un.. gaidījām. Didzis jau protams atrada veidu kā iekārtoties un atslēgties man klēpī, kamēr es cīnījos ar miegu un mēģināju neiemigt. Pēc kādām divām stundām pēkšņi pamodos, jo kāds parāva man kāju. Kristīne! Kas tā dara?! - smejoties nobāru. Paņēmām savas mantas un devāmies uz mašīnu. Norunājam, ka mūs aizvedīs uz hosteli, kur varam pāris stundiņas pagulēt (un kur jau gulēja pārējie latviešu ciemiņi) un tad vēlāk tikties pie Kristīnes un Sebija mājās, lai pabrokastotu kopā. Sacīts, darīts un miegu ilgi nebija jāgaida. :)

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Kāzas Brašovā. 

Balkāni un Itālija. Budapešta.

Kad slimība spiež biku gultā pagulēt, atrodas laiks atminēties un parakstīt par interesanto ceļojumu uz Balkāniem.. :)

Sāksim ar sākumu - ar Budapeštu.

Iepriekš:
Balkāni un Itālija. Ievads.

2011. gada 13. jūlijs

Kā jau tas vienam no mūsu ceļojumiem pienāktos, tas iesākās ar braucienu uz Rīgas lidostu. (Pēc agras rīta rosīšanās dzīvoklī, lai vēl pēdējā brīdī izlemtu, kas īsti ir ņemams līdzi.. Un kas pats jautrākais - jāiztukšo ledusskapis..) :D

Kāzas notika Rumānijas pilsētā Brašova 16. jūlijā. Pārējie no Latvijas uzaicinātie ciemiņi tur ieradās ar busiņu, bet mēs gan laika ekonomijas dēļ, gan tāpēc, lai saudzētu sevi, izlēmām lidot uz turieni. Protams, tiešo reisu nav un arī uz citām Rumānijas pilsētām lidojumu piedāvājums nu tāds - nekāds (vismaz uz to brīdi), tāpēc acīs krīt jaunais Airbaltic reiss Rīga - Budapešta. Cenas normālas, attālums līdz Brašovai arī pieveicams (nieka 700 km :D), pie tam - Didzim ir īpašas attiecības ar Budapeštu. Ņemam!

Liii i i i i idot ir tik fo o o o orši!

It sevišķi, kad nav lidots ilgāku laiku.. :)

Piezemējamies Budapeštā biku pēc pusdienaslaika un ārā ir pamatīga tveice. Samainām eiro uz ungāru forintiem (1 € ~ 270 HUF), nopērkam 24 stundu biļetes sabiedriskajam transportam (1 biļete maksā 1550 HUF ~ 6 €) un ar autobusu dodamies centra virzienā. 

- Ka a a a aarsts! 

- Nu ejam, ejam! 

Atceroties kā pagājušo reizi mūs gribēja apmānīt ar naudiņām, nemaz necenšamies sameklēt kādu vietējo kafejnīcu (un centrā būtu grūti atrast kādu lētāku), bet gan ejam iekšā Burger kingā. Tur jauki pavēss un pieejams bezvadu internets. Paēdam, Didzis ietvīto un es sazinos ar couchsurferi Viktoru, pie kura esam sarunājuši palikt pa nakti. Mums ir laiks līdz 17iem, kad Viktors beigs darbu, tāpēc apskatām no lidostas paņemtajā kartē, ko vēl būtu vērts apskatīt Budapeštā. 

Iesim uz Etnogrāfijas muzeju! :)

Jocīga izvēle, vai ne? Bet tā kā Budapeštā esam bijuši iepriekš un ārā ir baigi karsts, nospriedām, ka būtu jauki iepazīties ar ungāru vēsturi un pie reizes paslēpties no karstuma. 

Ēka ir milzonīga un ekspozīcijas interesantas (gan pastāvīgā par ungāru kultūru, gan uz laiku esošās par čigānu mūziku un ungāru aušanas tradīcijām). Mani visvairāk sajūsmināja krāsu dažādība un to krāšņums, kā arī to interesantās kombinācijas savā starpā. Neatminos vairs cik bija jāmaksā par ieeju, bet lai fotogrāfētu, vajadzēja maksāt papildus. Mēs nemaksājām par to, bet paguvām tomēr kaut ko iebildēt. :D

Laiks lido un nu mums ir jāsteidzas, lai satiktos ar Viktoru! 

Biku kavējam, bet Viktors neļaunojas. :) Dodamies kopīgi uz autobusu, lai viņa mājā noliktu somas. 

Viņš dzīvo uz samērā jancīga nosaukuma ielas:

Diemžēl nav nevienas bildes ar Viktoru vai ar viņa māju. Bet bija jauki ar viņu. :)

Pēc nelielas sarunas dodam viņam iesauku - pārīšu eksperts, jo vairāk vai mazāk savās mājās viņš uzņem ceļotājpārus, jo mājas lielums atļauj izmitināt pie sevis vairāk kā vienu cilvēku. 

Mājas pirmajā stāvā dzīvo viņa vecāki un otrajā stāvā Viktors. Viņam ir draudzene no Zviedrijas un viņš strādā par viesnīcu projektētāju, šķiet. Plāno pārvākties uz dzīvi citur, lai varētu dzīvot kopā ar draudzeni.

Parunājām par šo un to - par mūsu ceļojumu (viņš brīdina mūs no vilcieniem Rumānijā, kā arī no Albānijas vispārīgi), par Ungārijas vēsturi (Viktors ļoti labi mācēja īsumā izstāstīt par to) utt. 

Nedaudz tā atpūšoties, izlemjam doties vēl atpakaļ uz centru.
Didzis izdomā, ka jāpabraukā ar tramvajiem.. vienkārši tāpat un sazin kādā virzienā.
Un viņam ir sasodīti labs deguns. Vai nu speciāli plānojot vai vienkārši sakritības pēc, atkal nonākam Gellert kalna pakājē..
- Nu? Ko darīsim? 
- Protams, ka kāpsim augšā!

Interesanti! Iespējams, ka lielākā daļa no jums to jau zina, bet Budapešta ir sadalīta divās daļās, jo līdzīgi kā Rīgu, to sadala uz pusēm upe - Donava, izveidojot gandrīz atsevišķas pilsētas - Budu un Peštu. Un kas ir interesanti, Pešta ir ļoti plakana, kamēr Buda ir samērā kalnaina.

Gellerta kalnā kāpām no citas puses un labi ka tā, jo uzdūrāmies šai skaistajai skulptūrai, kas ļoti labi attēlo manis iepriekš sacīto:

Pa kreisi ir Buda, pa labi - Pešta. Bilde no google.com ;)

Un turpat netālu atrodas Filosofijas dārzs, kas simbolizē dažādās pasaules reliģijas:

Interesanti, ka šādus monumentus var atrast arī ASV un Japānā. Jūs jautāsiet, kas ir tie cilvēki aplī? Ja nekļūdos, tad ir tā, ka tas cilvēks, kurš ir pieplacis pie zemes ir Ābrahams (ebreju kultūra), pa labi no viņa ir Lao Tse (jeb Laodzi, attīstīja daoismu Ķīnā), tad ir Buda (budisms), tad Jēzus Kristus (kristietība) un Ehnatons (faraons Ēģiptē).

Tālāk dodamies uz parasto panorāmas apskates vietu, lai pagremdētos atmiņās un izbaudītu skaisto skatu uz naksnīgo Budapeštu:

Uztrāpījām īstajā vakarā, jo pēkšņi no malu malām sāk nākt dīvaini ģērbušies cilvēki.

Turki, itāļi, slovēņi, slovāki utt. To mēs saprotam, redzot dažādos karogus visur. Cik noprotam, tajā vakarā ir paredzēts kāds internacionāls folkmūzikas koncerts, kura sākumu mēs īsti pat nesagaidām, jo jādodas atpakaļ pie Viktora, lai līdz ar viņu rīt no rīta agri celtos un aidā uz Rumāniju!

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Iebraucam Rumānijā.

Balkāni un Itālija. Ievads.

- Vasarā kaut kur ir jābrauc.
- Protams! 
- Uz kurieni?
- Uz Grieķiju un Krētu, uz Portugāli.. 
- Hmm..

Bet tad kāds mums palīdzēja ar ceļojuma maršruta izvēli.
Mūs uzaicināja uz kāzām.. Uz Rumāniju.
Topošā sieva (mūsu paziņa) - Kristīne, latviete. Topošais vīrs - Sebastians, rumānis.

- Un tad tālāk uz Bulgāriju, Maķedoniju, Albāniju varētu!
- Ui, Albānija? Zini, man bail..
- Nu nekas tur nebūs! Un tur no Durres ar prāmi pāri uz Itāliju varētu.. Uz Kapri salu!
- Uhh.. izklausās, ka būs jautri..

Un bija arī jautri! Un ne tik jautri dažbrīd. :D Bet bez tā neiztikt.
Šeit mūsu ceļojums kopsummā.

Spied šeit, lai apskatītu karti tuvāk.

Kopā ceļojām 18 dienas. No 13. jūlija līdz 30. jūlijam. Ar Airbaltic uz Budapeštu un atpakaļ ar Ryanair no Romas.
Nu? Esmu piesaistījusi tavu uzmanību? Gaidi nākamo ierakstu! ;)

Tālāk:
Balkāni un Itālija. Budapešta.

"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 3. diena. Noslēgums.

Iepriekš:
"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 2. diena.

2011. gada 24. jūnijs

Labrīt! - saka mums odi, jo no rīta saulei uzlecot, tā sāka mūs biku karsēt un tāpēc mašīnai atvēru logus vaļā, bet tā kā esam biku ēnā, odi vēl nav aizgājuši gulēt un sāka mūs pamatīgi vajāt. Nācās aiztaisīt logus un domāt par celšanos augšā. :)

Nu? Ko darīsim šodien? Nu droši vien mēģināsim tikt mājās līdz vakaram..

Bet pirms tam, pirms tam, pirms tam aizbrauksim apskatīt karsta kritenes, kas atrodas ciematā Tuhala. 

Visvairāk gribējām redzēt raganas aku, kas solījās būt šāda:

bet vajadzēja palasīt vairāk vai arī pašiem aizdomāties, ka šādu skatu var redzēt tikai pavasara un rudens plūdos, kad pazemē plūstošās upes līmenis ceļas līdz šādam līmenim. :)

Tā vietā redzējām vienkāršu aku :D

Nedaudz vīlušies par raganas aku, gājām pastaigāties, lai atrastu karsta kritenes. Apskatījām kartē taku, pa kurieni iet un aidā.. 

Taču drīz vien top skaidrs, ka apskates vērtās karsta kritenes atrodas viena no otras kādu prāvu gabaliņu tālāk, tāpēc ejam atpakaļ uz mašīnu, lai dotos uz turieni ne ar kājām. 

Pavasarī un rudenī noteikti šeit ir vairāk ko redzēt, tāpēc ja kādam no jums sanāk, noteikti dodieties uz turieni!

Šim apskates objektam veltījām diez gan daudz laika, tāpēc tālāk dodamies pilsētas Tostamaa virzienā, kur mums ir sarunāts satikties ar manu igauņu draudzeni, topošo kolēģi - farmaceiti Liisu.

Turp ieradāmies pēcpusdienā.

Interesanti! Visa mūsu ceļojuma laikā, kas galvenokārt ietvēra sevī braukšanu pa mazajiem ceļiem, mēs vienmēr braucām pa tik labas kvalitātes asfaltētiem ceļiem, kas mums Latvijai manuprāt ir tāaaaaals un nesasniedzams sapnis. Un tikai šo vienu reizi, kad devāmies uz Tostamaa, mēs uzdūrāmies uz grantēta ceļa, bet to pat nevarētu salīdzināt ar Latvijas "grantētajiem" ceļiem! Ehh..

Satikām Liisu. Viņa mums nedaudz izrādīja Tostamaa, kas nav liela pilsēta, bet ir ļoti pievilcīga tāpēc, ka atrodas netālu no jūras. Pati Liisa šeit dzīvo jau kopš dzimšanas. Viņas vecākiem pieder māja nedaudz ārpus pilsētas un viņas vecvecākiem pilsētas centrā, kur arī mēs sabijām, jo Liisa mūs uzaicināja ciemos pie savas vecmāmiņas, kura mums sarūpēja ļoti garšīgas uzkodas un tas bija diktam jauki vēl jo vairāk tāpēc, ka ieradāmies tik pēkšņi. 

Jauki patērzējām un paēdam sviestmaizītes un kafiju/tēju. 

Pēc tam gājām vēl mazliet pastaigāties.. Liisa parādīja pilsētas skolu, kas ir ierīkota renovētā muižā.. Tik skaisti! (Skaties vairāk šeit.) 

Smējos, ka tādā vietā mācoties gribot negribot ir jāmācās, jo pati vide vienkārši iedvesmo. :)

Pēc pāris stundu pavadīšanas Liisas sabiedrībā, atvadāmies un dodamies uz māju pusi. 

Bija domāts, ka nākamā pietura būs Rīga, taču nesanāca, jo ceļa malā tuvu Latvijas robežai samanām kādu apskates objektu un nolemjam apstāties. Izrādās, esam apstājušies pie purva, pa kuru ir ierīkotas laipas un kāpas galā ir uzcelts prāvs skatu tornis. Paskraidījām un pamatīgi izvēdinājām galvu. 

Un tālāk - pāri robežai iekšā Latvijā! 

Aiz Salacgrīvas redzam stāv divi stopētāji.. Nu paņemsim. Izrādās, puisis - mūziķis, meitene - dzejniece. 

Cik viņi bija priecīgi! Laikam kādas divas stundas bija stāvējuši un stopējuši. Aizvedām līdz pašai Rīgai un pat tālāk, lai viņi var labi stopēt tālāk uz Jelgavu. :)

Un tikko atcerējos, ka arī Igaunijā mēs vienreiz paņēmām stopētājus. Bija jau tumšs un esam kaut kādā mazu ciematu rajonā, kad skatāmies, ka ceļa malā stāv viens jauns puisis un meitene. Viņi ļoti nopriecājas, kad mēs apstājamies, bet kad sākam angliski prasīt kur viņi dodas, tad ļoti samulst un smejas, ka ārzemniekus nostopējuši. Abi jaunieši bija biku iedzēruši un kad Didzis viņiem prasa, ko jūs šovakar darāt, puisis arī atklāti pasaka - Drinking! (Dzearm!) :D Mēs viņus pavedām tikai pāris kilometru līdz nākamajam ciemam un nosmējām, ka viņiem tagad būs ko atcerēties. :)

Un mums arī..

"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 2. diena.

Iepriekš:
"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 1. diena.

Interesanti! Iepriekšējā vakarā, meklējot kādu nomaļu pļavu un ceļu, kur varētu mierīgi novietot auto un čučēt, izdarām vienu secinājumu par igauņiem - viņi ir taupīgi un ekonomiski. Tikai retais celiņš, taciņa vai stiga ir izveidota bez kāda redzama iemesla, lielākoties mēs vienmēr atdūrāmies pret kādu privātīpašumu un sētu ar rejošu suni priekšā. Prātīgi jau, bet kur lai mēs čučam?!! :D

--

2011. gada 23. jūnijs

No rīta pamostamies, saulei spīdot acīs un sildot mūsu mašīnu. Ui.. cik jauki ir vasariņā! :)
Pastaigāju pa apkārt esošo meža izcirtumu cerībā atrast kādu meža zemeni, bet neizdodas atrast nevienu.
Paēdam kaut ko no iepriekšējā vakarā nopirktā un dodamies tālāk!

Ceļojuma laikā izmantojām vienu mazu ceļvedi, kas mūs veda līku ločiem cauri Igaunijai. Lietderīgi kaut ko tādu izmantot. :)

Nokļūstam pilsētā Raja, kas atrodas Peipusa ezera krastā. Tur devāmies ar nolūku, lai apskatītu vecticībnieku  klosteri.

Šī šķiet ir daļa no kādreizējās baznīcas. Pats klosteris atradās biku nostāk.

Pilsētiņa pati ļoti maza un izstiepta gar Peipusa ezera krastiem. Šķistu, ka vajadzētu tak būt īstai kūrortpilsētai, bet visapkārt tikai miers un klusums. 

Interesanti! No ceļveža uzzinām, ka Peipusa ezera krasta pamatiedzīvotāji vēsturiski ir bijuši (vēl joprojām ir?) krievu vecticībnieki, kuri šeit ir atbēguši no Krievijas 17. - 18. gadsimtā. Viņi iebilda pret pareizticīgās baznīcas pamatdogmām un šeit šķiet atrada mierīgāku atmosfēru. 

Dodamies tālāk un pēc kāda brīža piestājam pie kādas kafejnīcas ceļa malā. Kādam gribas rīta kafiju. :)

Nezinām kādā valodā īsti runāt, tāpēc prasām - English? (sieviete purina galvu), pa ruski? (ar laikam nē.) Nu tad ņemam vienkārši ēdienkarti un mēģinām kaut ko saburtot. Beigu beigās sanāca mums pasūtīt kafiju, pankūkas ar zapti un soļanku (jo līdzīgi rakstās un skan). :D

Interesanti! Igaunija ir pārsātināta ar bezmaksas wifi (bezvadu interneta) pārklājumu. Pat šādas necilas kafejnīcas terasē mums izdodas satvert internetu un aši palūkot e-pastus. 

Pie ēšanas beigām pie mūsu galda pienāk interesanti saģērbusies sieviete un noliek puķītes nelielā vāzītē mums uz galda un kaut ko murmina pie sevis. Liekas, ka tūlīt prasīs kādu samaksu, tāpēc sākam vākt savas mantas, lai dotos projām. Viņa prasa no kurienes mēs esam. Sakām, ka no Latvijas. Un ooo! - viņa māk pateikt Paldies un Lūdzu. Dodamies mašīnas virzienā, taču netālu no kafejnīcas kāda sieviete pārdod meža zemenes. Mmm.. Nopērkam par 1 € un dodamies tālāk. 

Braucot uz ziemeļiem, nonākam pilsētā Johvi. Piestājam pilsētas centrā un ejam pastaigāties. Kaut kur skan mūzika un vienuviet pamanām laukumu, kur cilvēkiem apskatei ir izlikta militārā tehnika. Biku aplūkojam to, pastaigājam vēl šur tur un nonākam pie šīs luterāņu baznīcas:

It kā no ārpuses tāda necila.. nez kāpēc iegājām iekšā. Un tik skaisti! Iekšā visas sienas ir dabiski baltas un tādas monolītas un pilnīgas. Soli, altāris, ērģeles.. It kā nekas īpašs, bet skaisti. 

Interesanti! Sv. Mihaela luterāņu baznīca Johvē. 

Interesanti! Šīs nelielās pastaigas laikā rodas iespaids, ka šo pilsētu apdzīvo tikai krievvalodīgi runājoši cilvēki. Vēlāk guvām apstiprinājumu tam. Šis austrumu rajons igauņiem ir kaut kas līdzīgs mūsu Daugavpilij. Jo tuvāk Krievijai, jo lielāks tās iespaids. Saprotami jau.. bet tas liek aizdomāties kā tad diez ir pierobežas pilsētā Narva? :)

Tālāk dodamies vēl uz ziemeļiem - uz jūras krastu! Mūsu mērķis ir atrast Igaunijas augstāko ūdenskritumu - Valastes ūdenskritumu. Ar nelielā ceļveža palīdzību un sekojot ceļa norādēm, atbraucam vajadzīgajā vietā. 

Tā kā starp trepītēm un to skatu laipu ir tukšums, neizdevās uzņemt labāku bildi par šo. Bet šis ūdenskritums ir 30,5 m augsts un skatot bildes internetā liekas, ka esam ietrāpījuši dienā, kad lejā krīt maz ūdens. :) Interesanti šeit būtu atbraukt pavasarī vai ziemā, kad apkārt viss ir sasalis. 

Nē, Didzi, nedrīkst rāpties pāri..!

Interesanti! Sākot no piejūras pilsētas Saka līdz pilsētai Toila, stiepjas 20 km gara kaļķakmens klints. Augstākais tās punkts stiepjas 56 m augstumā un no šīs vietas paveras fantastisks skats uz Somijas līci.

Tālāk dodamies jau virzienā uz Tallinu un apstājamies pilsētā Kunda, kur apskatām kādreizējo cementa rūpnīcu.

Daudz gan nekas nav palicis pāri.. Bet kādreiz viņiem pat bija sava maza hidroelektrostacija, kas uzcelta jau 1893. gadā:

Pēc šīs apskates vietas dodamies tālāk un mēģinām atrast kādu izeju pie jūras, bet tas nav tik vienkārši kā izklausās. Palīkumojam pa zemes ceļiem, atduramies pret vairākiem privātīpašumiem un beigu beigās tomēr izdodas mums tikt pie jūras.
Pēc tam dodamies zvejot vienu no senākajiem zvejnieku ciematiem - Altja. Ciematu īsti labi neatceros, bet vienu lietu noteikti atminēšos vēl ilgi - mēs šausmīglabi paēdam iekš kādas kafejnīcas. Tā bija guļbaļķu ēka, kurai sākumā nevarējām atrast ieeju, bet kad tas bija izdarīts, likās ka esam ienākuši kādā veco laiku klētī, jo gar sienas malām novietots siens, oficiantes saģērbušās tradicionālos apģērbos un citi dekori atgādina par mūsu senču ikdienas nodarbēm.

No piedāvātajiem ēdieniem pasūtam divus un kamēr gaidām no izsalkuma knibināmies gar atnestajām siltajām baltmaizītēm. Mmm.. cik garšīga bija mana vistiņa ar siera mērci un dabīgajiem rīsiem..! Vienīgais pie kā varētu piekasīties ir porciju lielums, bet to atsver ēdiena garšīgums. Didzis pasūtīja ceptu cūkgaļu ar kartupeļu biezputru. Atsauksmes ne tik labas, jo nekā iepriekš nebaudīta tur nebija un ja būtu palasījis rūpīgāk, ka pasūta kartupeļu biezputru, noteikti būtu pasūtījis ko citu. :D

Tuvojas vakars un tas vēl jo vairāk izkrāšņo apkārtējo dabu, kad dodamies tālāk pa meža ceļiem. Daba šeit ir fantastiski skaista, jo būtībā braucam cauri Lahemaa dabas parkam. Tas, līdzīgi kā mūsu Ķemeru Nacionālais parks ietver sevī gan smilšainas pludmales, gan šādus mazus ciematiņus kā Altja, gan skaistu dabu, kas man tomēr likās vairāk ziemeļnieciskāka.

Mūsu pēdējais apskates objekts pirms pašas Tallinas ir Jagala ūdenskritums, kuru izrādās nedaudz pagrūti sameklēt, bet mēs varam visu un pagūstam apskatīt viņu vēl saules apmirdzētu.
Ehh.. Abavas rumba ir skaista, jūs sakiet? Un kā ir ar šo:

Esot vislielākais Igaunijā. 

Var jau būt, ka mūsu Abavas rumba ir peizāžiskāka un šis te ūdenskritums tikai apstulbināja mani ar tā iespaidīgumu, taču tas ir arī skaists. :)

Viss, pietiek - nāk vakars. Līgo vakars. Dodamies beidzot uz Tallinu, kur es nekad iepriekš neesmu bijusi!
Tur ierodamies ap 9iem vakarā. Atrodam vietu, kur atstāt mašīnu un ejam pastaigāties pa vecpilsētu.
Un jo dziļāk tu ej iekšā, jo augstāk jākāpj. Līdzīgi kā Vecrīgā.

Un viss kluss un mierīgs. Laikam tāpēc, ka arī igauņi 23. jūnijā svinās.
Interesanti! Mēs svinam Jāņus, igauņi svin Jaanipaev. Un tradīcijas ir visnotaļ līdzīgas. Tā kā nekur tālu no Jāņiem mums neizdevās izbēgt. :)

Mums ar Didzi ir tieksme kāpt un kāpt augstāk, cik tik var. Tādā veidā atradām fantastisku vietu, no kurienes ļoti labi var pārredzēt visu vecpilsētu. Vakara saule dara savu:

Pastaigājoties, mēģināju salīdzināt Tallinu un Rīgu no tūrista viedokļa - kura skaistāka un pievilcīgāka. Man patika, ka iekš Tallinas vecpilsētas ir dinamika - pa kalniņu augšiņā, pa kalniņu lejiņā. Taču kopvērtējot tomēr liekas, ka Vecrīgai ir izteiktāka identitāte un pievilcība. :) Nu tomēr kaut kā foršāk! :)

Pēc pāris stundu pastaigas dodamies atpakaļ uz mašīnu un mūsu mērķis ir atrast veidu, kā turpināt savu ceļu gar jūras krastu tālāk uz rietumiem. Tas nav tik viegli, jo lielie ceļi mūs nemitīgi grib novirzīt uz lielajām pilsētām. Pateicoties Didža degunam tomēr atrodam pareizo ceļu. Pa ceļam sanāca atrast vietu, kur visi vietējie palikuši. Vismaz tie, kas brīvdienās nav pametuši galvas pilsētu, lai dotos pie dabas. Krastmalā, pludmalē. Kurinot grilus, cepjot desiņas un gaļiņu un čalojot - tā pilsētnieki svin Jaanipaev.


Paliekot arvien tumšākam, līkumojam pa mazo ceļu gar jūras krastu un šķiet, ka šis rajons ir iecienīts atpūtniekiem un cilvēkiem, kas var atļauties šeit uzcelt arī kādu māju. Skaisti.
Jau diezgan lielā tumsā nonākam pie nākamā ūdenskrituma - Keila ūdenskritums. Bilžu nav, bet ūdenskritums, kaut gan ne tik liels kā iepriekšējais, tomēr neatpaliek no tā.
Un todien ceļot pietika. Pielikām pēdējās pūles atrast (atkal!) kādu piemērotu vietiņu, kur pārnakšņot, noskatījāmies kāda seriāla kārtējo sēriju un izdzērām vienu igauņu alu un čučiņāt gājām.

Līgo, Līgo! :)

"Mazs mazītiņš" ceļojums pa Igauniju. 1. diena.

Seeen šeit nekas nav rakstīts.. jo seeeen nekur nebija būts. :)

Esam pamodušies no ziemas miega un jau bijām savā pirmajā ceļojumā šogad. Uz Igauniju.

Sakārojās ļoti, ļoti paceļot ar mašīnu - uztaisīt vienu road-trippin'. Un sanāca varen jauki, jo atkal bija ko svinēt. Ne vairs man kāds grāds iegūts, bet Didzim - otrais maģistrs. Un vislabāk to nosvinēt ar ceļojumu.. protams - Jāņu laikā. ;)

2011. gada 22. jūnijs.

Man darbā īsā diena (kā jau pirms Jāņiem), Didzim izlaidums - tāpēc brauksim uzreiz pēc tam! Tik pa priekšu paskatīsimies kino (Super 8), jo ir Z-dienas. Un pēc tam savākuši nepieciešamās mantas no mājām dodamies beidzot pa ceļu tik uz priekšu! 

Izbraucām ap kādiem 19iem. Virziens - Valka. Strenčos vēl ieskrienu vienā veikalā, lai brokastis nopirktu un uzpildām bāku. Tālāk jau kāpām ārā tikai igauņu pusē. 

Mērķis tam vakaram bija tikt līdz Peipusa ezeram, pieturot arī Tartu. (ak, atmiņas no studentu laiku braucieniem uz turieni!)

Neilgi pēc Valgas, griežam nost no lielā ceļa, lai ceļojumu padarītu interesantāku. Šķiet pie pilsētas Torva mēs beidzot apstājamies, jo ceļa malā pamanām drupas, kuras ir vērts apskatīt un kājas ar pie reizes izkustināt. 

Viena neliela daļa no drupām. 

Pilskalna pakājē ir karte un tā kā pārāk tālu no Tartu nevēlamies aizmaldīties, izštukojam kā tālāk braukt. Sākam braukt pa vēl mazākiem ceļiem un šeku reku - priekšā pārsteigums. Policija! Viņi, pamanījuši mūs, pietur malā un liek mums darīt to pašu. Didzis jau sāk meklēt dokumentus (u nas s'dokumentam vsjo v paradke!), bet viss ko viņam liek darīt ir iepūst trubiņā. :D kuru pēc tam atdod kā suvenīru. :) 

Dodamies tālāk un nākamā pietura - Tartu! Tur ierodamies ap pusnakti, ja nemaldos. Vai vēlāk. :) Un izskatās, ka pilsēta ir dzīva! Jo - studentu pilsēta tak. :) Uzņemos gida lomu (Didzim pirmā reize Tartu, man - trešā) un stūrējam vecpilsētas virzienā. Sameklēsim tos bučojošos studentus!!! 

Bilde no google.com ;)

Pilsētas Doma laukumā atrodam viņus gan un apstaigājam visriņķī. Tik pat skaisti kā iepriekš! :) Parādu Didzim arī igauņu Pizas torni: 

google.com

izmetam vēl kādu loku pa tuvējiem parkiem, šķērsojot divus tiltus un dodamies atpakaļ uz mašīnu. Nākamā pieturas vieta - Kallaste, Peipusa ezera krastā. 

Tur nonākam jau vēlā naktī, bet pēc debesīm to nepateiksi. Nevar īsti saprast - vai jau rīts blāzmojas? :) Skaisti. 

Peipusa ezers tāds nedaudz biedējošs izskatās. Jo visapkārt klusums (visi guļ) un dzird tikai sīkos vilnīšus atsitamies pret krasta smiltiņām. Varbūt man kāda fobija ir - tikko saredzams ūdens naktī. :D

Līdzīgi kā Balatona ezers Ungārijā, arī šis ezers izskatās pēc jūras. 

Esam noguruši. Braucam uz priekšu gar ezera krastu un vienbrīd dodamies kādā mazā celiņā, lai atrastu kur pārnakšņot. Telti izlemjam nesliet, jo mašīna gara un nolaižot pakaļējos sēdekļus varam nogulties izstiepjoties visā garumā. Mmm.. ar labu nakti.