No rīta apēdām pēdējos ķiršus un devāmies uz nelielo šoseju stopēt. Pa ceļam Didzis blakus esošajās mājās palūdza uzpildīt mūsu ūdens krājumus un protams, sieviete neatteica. Ar ūdeni ikviens padalīsies. :)
Sākam stopēt un drīz vien piestāj vīrietis, kas saka, ka viņš brauc aptuveni uz Slovākijas pusi. Nu, ko darīsim? Riskēsim un sēžamies iekšā. Brauciens bija ļoti patīkams, jo braucām paralēli Donavai. Nonākam pilsētā Szob, kas it kā ir netālu no robežas, bet šoseja tālāk iet līkumu līkumiem. Kafejnīcā, kur ēdām saldējumu, piestāja viens treileris un Didzis palūdza apskatīt karti. Apstiprinājās doma, ka jābrauc būs vien atpakaļ uz Vác, vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens nepiestāj stopējot robežas virzienā.
Nedaudz saskumuši sākam stopēt atpakaļ. Bet ilgi mums nav jāgaida, jo drīz vien piestāj mašīnīte ar labā angļu valodā runājošu vīrieti. Pēc tālākām sarunām uzzinām, ka viņš ir farmaceits. Manu profesiju es noklusēju, jo biju pārāk piekususi šķiet, lai runātu. Nokļūstam pie apļa netālu no Vác un sākam skatīt, kur stopēt tālāk. Pa ceļam ieraugām augļu stendu un tur nopērkam persikus un meloni (jo arbūzs pārāk liels) un zem tilta gardi paēdam.
Tālāk kāpjam virs tilta un ejam uz priekšu, lai atrastu labu stopēšanas vietu. Atrodam autobusa pieturu, bet mīnuss tai ir tāds, ka tā atrodas līkumā. Ui, cilvēki, kā mēs tur izkarsējāmies!! Gaidījām ilgi un par cik īsti nebija neviena B plāna, tad stāvējām tur līdz mūs paņēma. Un kas pats smieklīgākais - uzreiz apstājās 2as mašīnas. Mēs - wtf?! Skrienam pie tās, kas pēdējā apstājās un pirmā jau lēni sāka braukt tālāk. Galīgi aizmirsās pateikt tai paldies, bet bijām pārāk apmulsuši.. :D Mašīnā, kurā kāpām iekšā sēž interesants čalis. Brauca viņš kā dulls, bet tikām līdz pat pašai Slovākijas robežai, pilsētai Šahy.
Tur nedaudz atpūšamies benzīntankā, paēdam un sākam stopēt tālāk. Pēc īsa brītiņa piestāj 2as meitenes, kas sakās pavedam mūs uz priekšu kādus 5 km. Ok.. kāpjam iekšā. Izlaiž mūs pie autobusa pieturas un šeit iestrēgstam uz kādām 2-3 stundām neciešamā karstumā. Tas bija traki. Patiešām. Kad vairs nevarēju izturēt karstumu - gāju atgulties uz soliņa paēnā, bet ne pārāk ilgi, lai nemaldinātu šoferīšus, ka Didzis ir viens.
Pēc lielām mocībām piestāj viena fūre. Didzis aiziet runāties. Fūre aizbrauc un Didzis stāsta, ka šī šofera kolēģis mūs varētu paņemt līdz pašai Polijai. Jeij! Bet jāuzgaidot kādas 15 min.
Gaidījām kādas 25 minūtes, manuprāt.. vai pat vairāk. Un beidzot atkal piestāj viena poļu fūre. Priecīgi kāpjam augšā ar visām savām mantām un apmulstām, kad ieraugām tikai vienu krēslu, kur sēdēt. Protams, tas viss ir ok un laižam! Jeij!
Mašīnā ir patīkami vēsi, sēdēšana gan nav ērta, bet tas nekas. Šoferītis runā tikai poliski, tāpēc sarunas tādas ne visai. Viņš īsti nebrauc uz Krakovas pusi, bet cauri Čehijai nelielu gabaliņu, tāpēc piekrītam braukt viņam līdzi, nevis kāpt ārā kaut kur pusceļā.
Ui, šī brauciena daļa bija traka! Pirmkārt, jau šoferītis bija galīgi traks braukšanas ziņā. Pa šaurajām ielām augšā, lejā kalnā - bija ko drebēt, nenoliegšu. Bet tas varbūt tāpēc, ka tā riktīgi pirmo reizi kā pasažieris sēdēju iekšā fūrē. Nepierasti vienkārši. Un avāriju nebija nekādu. :)
Viens mulsinošs brīdis bija, kad viņš sāk mums kaut ko dikti centīgi ieskaidrot. Poliski. Lai gan ir poļu valodai līdzība ar krievu valodu - neko nesaprotam. Didzis tik saka - ņirazumeju. Viņš stāsta vēlreiz un šoreiz ar rokām plātoties un rādot kaut ko uz leju Didzim. Didzis pieliecas un polis noliec viņu vēl zemāk un man norāda uz drošības jostu. Tagad saprotam - vienā brīdī varētu būt policija, tāpēc Didzim jānoslēpjas un man jāpiesprādzējas krēslā simulējot, ka esam tikai 1 pasažieris. Pa starpām vairākiem skaidrojumiem polis biku arī palamājas uz Didzi. :D Un Didzi - ja vēlies, lai arī citi lasa šo vārdu - ieraksti komentārā. ;)
Neticam savai veiksmei, ka vienā dienā esam tikuši ārā no Ungārijas, cauri visai Slovākijai un tagad esam Polijā. Vēl pa ceļam iebraucot Čehijā. :D Izkāpuši no mašīnas esam pārguruši. Man dibentiņš galīgi pārmocīts, bet bija tā vērts izturēt. :)
Esam nonākuši pilsētā Cieszyn, Polijā. Šeit papilnam ar fūrēm, bet kaut kā vairs galīgi neprasās stopēt. Ejam pāri robežai un pa ceļam mums uzsauc 2 lietuviešu fūru šoferīši (jo ieraudzīja mūsu plakātu ar Latvijas karodziņu) un piedāvā rīt 6 no rīta aizvest līdz pat Šauļiem. Ja viņi būtu piedāvājuši braukt tūliņ, droši vien piekristu, bet mēs atsakāmies un ejam uz priekšu.
Biku paejoties uz priekšu, nonākam pilsētā. Apprasāmies vienai meitenei ar ļoti labu angļu valodu par autobusiem un vilcieniem. Viņa norāda mums virzienu un ejam. Vispirms ejam iečekot vilcienu un liekas, ka esam iekūlušies kaut kādā pamatīgā bedrē.
(Bilde aizgūta no googles.)
Vai šī stacija maz funkcionē? Ļoti minimāli un ne priekš mūsu vajadzībām. Tāpēc ejam uz autoostu. Kaut kā apmulstam iekš visiem sarakstiem un tāpēc lūdzu palīdzību vienai meitenei. Gribējām noķert kādu autobusu uz Krakovu vai Katovici, bet nepaspējām. Tāpēc meitene iesaka braukt uz Bielsko-Biała, kas ir lielāka pilsēta un tur esot laba dzelzsceļa stacija. Sacīts darīts. Kamēr vēl gaidām, ejam nopirkt kebabus un patiešām izsalkuši, sākam ēst. Drīz atnāk autobuss un braucam!
Ceļā paiet nepilna stunda un pilsētā nonākam jau mijkrēslī. Vienai sievietei Didzis paprasa ceļu uz vilcienu staciju un tur tad arī ejam. Kā mums veicas.. No šejienes ar nakts vilcienu varam nokļūt Varšavā un pēc tam uz Suwalkiem. Līdzīgi kā braucienā no Prāgas. Nopērkam biļetes (es dabūju arī atlaidi, jo esmu jaunāka par 26) un ejam uz vilcienu. Ieņemam kupeju, kur vēl tikai 2 cilvēki ir un drīz jau sākam braukt. Līdz Katovicei varējām labi pagulēt, bet pēc tam vilcienu ieņēma cilvēku bari un mūsu kupeja bija pilna. Ērtā gulēšana beidzās.
02.07.2010
Pagāja 5 stundas un esam Varšavā. Tad gaidām 3 stundas līdz nākamajam vilcienam, guļot un spēlējot kārtis uzgaidāmajā zālē. Šeit drīkst uzturēties tikai pasažieri, kuri var uzrādīt biļetes, tāpēc drīz vien guļošos klaidoņus izgaiņā stacijas apsargs.
3 stundas paiet un braucam uz Suwalkiem! Atkal jau 5 stundas ceļā un esam galapunktā. Dežavū! - jo mērots šis ceļš jau iepriekš. :)
Aizejam paēst McDonaldā, nedaudz pastaigāt pa veikaliem iekš tirdzniecības centra un tad jau sākam stopēt. Negājām tik tālu uz priekšu kā iepriekšējā braucienā un apstājāmies pirms autobusa pieturas. Un labi, ka tā. Pēc kādas pusstundiņas apstājas viens vīrietis un braucam līdz Marijampolei, Lietuvā. Braucot uz priekšu redzam, ka mums ir bijusi pamatīga konkurence, tāpēc labi, ka sākām stopēt pirms viņiem. Biku negodīgi, bet lai jau..
Veiksmīgi nonākam Marijampolē un atsākam stopēt. Cik veiksmīgi un ātri stopēšana todien sākās, tik ātri tā arī beidzās. Kādas 2 stundas nepārspīlējot mūs neviens neņēma.. Pat garāmbraucošās latviešu mašīnītes. Ehh.. ku nejauki. Vairākas reizes mainījām savu stopēšanas vietu, ejot uz priekšu un pat satikām vēl 2us latviešus, kas pretējā virzienā stopēja uz Spāniju. Pat viņus paņēma ātrāk kā mūs! Ehh..
Bet brīdī, kad Didzis izlēmis novilkt kurpi un to iztīrīt, beidzot piestāj viena lietuviešu mašīna. Jeij! Un braucam līdz Kauņai.
Es sēdēju priekšā, jo krievu valoda man labāka. Vīrietis esot bijis Krievijā, lai lēto dīzeli pirktu un uz robežas pavadījis 24 stundas, tāpēc tāds miegains esot. Saprotu, ka man ar viņu jārunā un tad nu arī cenšos, cik nu var. Līdz Kauņai.
Viņš mūs izlaiž ārā uz šosejas, lai tālāk varam stopēt. Pagājuši uz priekšu Didzis atrod vietu, kur kādā iepriekšējā ceļojumā bija stopējis un saka, ka šī ir laba vieta, tāpēc te arī paliekam.
Lāsts vai kaut kas tamlīdzīgs, bet arī šeit mūs neviens negrib ņemt. Aiz lielā izmisuma sāku māt garāmbraucošajām mašīnām ar Didža cepurīti, kas visu ceļojuma laiku mani glāba no karstuma un gandrīz katrs vismaz pasmaida, kad garām brauc. :) Piestāj viena mašīna, kuras šoferītis saka, ka var kādu nelielu gabaliņu uz priekšu pavest, bet Didzis tomēr izvēlas palikt tepat.
Pēc šīs mašīnas paiet vēl labs laiciņš un tad manām, ka viena fūre grib piestāt, bet viņa kaut kā ļoti bīstami tuvojas un laikam neredz, ka no labās joslas vēl viena mašīna brauc. Tā sāk pīpināt un fūre biku atkāpjas, lai apstātos tālāk uz priekšu. Priecīgi skrienam uz turieni un šī mašīna mūs līdz pat Latvijai var aizvest! Jeij!
Runāšanās atkal minimāla, jo ir valodas barjera un laika gaitā saprotam, ka vīrietis ir no Igaunijas. Braucam, braucam un priekšā redzam igauņu meitenes - stopētājas, kas agrāk jau pie Marijampoles stopēja. Un igaunis to ierauga un sāk piebremzēt nedaudz. Šķiet uz brīdi viņam pavīdēja doma, ka varētu viņas paņemt un mūs izlaist par cik viņas ir viņa tautietes. Bet viņš pārdomā un brauc tālāk nosakot, ka gan jau kāds cits viņas paņems. Pffū.. tas tik būtu bijis interesanti.
Šoferītis tāds jauks. Pat apstājas vienā vietā, lai mums iedotu halvu paēst. Tik žēl, ka tai jau bija notecējis termiņš un bija rūgta kā vērmeles. Jack!
Turpinām braukt un priekšā manām planējam izpletni, kur šķiet cilvēkam uz muguras ir mazs motoriņš un tad nu viņš ilgi un dikti lidinās pa gaisu. Tas ir atstājis ietekmi arī uz braucošajām mašīnām.. gan jau ka aizskatījās šoferīši un bija notikusi avārija. Bet šķiet neviens nebija cietis.
Un tā nu pēc pāris stundu brauciena esam pie Rīgas apvedceļa un lūdzam, lai mūs izlaiž, jo mašīna tālāk dosies uz Salaspils pusi un tālāk uz Igauniju. Sirsnīgi pateicamies par atvešanu un gaidām, kad mums pakaļ atbrauks Didža mamma. Necik daudz nevajag gaidīt un sasveicinājušies braucam mājās. Mūsu ceļojums ir beidzies un laimīgi esam izbraukuši cauri pusEiropai!
Kilometru kilometri ir nostaigāti un tas ir atstājis savas pēdas. Precīzāk - mūsu sandales ir atstājušas šīs pēdas.
Bilde ir uzņemta pāris dienas atpakaļ pēc mūsu laivošanas Abavā un tāpēc kājas ir paspējušas pabrūnēt, bet kad tikko bijām atbraukuši - visi smējās par mums kā kutināti.
Nu ko lai saka - esam īsti ceļotāji ar ceļotāju iedegumu. :)
Paldies visiem, kas par mums turēja īkšķus un lasīja šos ceļojuma aprakstus. Tikai pateicoties jūsu vēlmei tie tapa! :)
Pa pa! - līdz nākamajam piedzīvojumam!
Un šķiet ilgi nebūs jāgaida. Gaidiet stāstu par laivošanu iekš Abavas! :)
