Venēcija etc. Horvātija, Istria pussala. Slovēnija
28.06.2010
No rīta pamostamies un skatāmies, kur esam. Pa nakti protams grūti aptvert visu apkārtni. Izrādās, ka netālu no mums ir golfa laukums.
Diena jau atkal solās būt karsta.. Paēdam brokastis, iztīrām zobus netālajā benzīntanka tualetē un esam gatavi tālāk stopēt. Stāvam, sēžam pie izejas, bet kā neviens neņem, tā neņem. Un karstums moka. Vienu brīdi samanu, ka pa atpūtas vietu staigā kaut kāda filmēšanas grupa 3 cilvēku sastāvā un šķiet intervē tālbraucēj-šoferīšus. Un brīdī, kad mēs ar Didzi sākam muļķoties, pamanu, ka arī mūs pa gabalu pafilmē. :D Abi apmulstam, bet neko - viņi mums netuvojas un labi, ka tā. :D
Pēc divām stundām piebesī un ejam uz benzīntanka otru galu - uz iebrauktuvi. Pa ceļam samanām fūri ar latviešu numuru un šoferīti turpat. Sākam runāties (latviski! tik jocīgi..), bet viņš mūs nevar paņemt, jo bīstamu kravu pārvadā. Nonākot pie iebrauktuves skatāmies, ka mašīnām liels ātrums un apstāties arī nav kur, tāpēc drīz vien metam ar roku stopēšanai un braucam uz Ļubļanas centru ar autobusu, kur atkal pa zaķi, jo pie šofera biļetes nevar nopirkt (nu kur tik nejēdzīgi!!). Un labi, ka tā izlēmām, jo cik nu mēs paspējām pastaigāties pa centru, Ļubļana ir ļoti skaista. Maza, mājīga un jā - skaista.
Mūsu mērķis - atrast vilcienu staciju. To arī izdodas atrast ar informācijas centra palīdzību. Tur nonākuši, sākam domāt, kur braukt tālāk. Ir it kā viens vilciens, kas ved līdz pašai Budapeštai, bet tas tad ir jāgaida līdz nākamā rīta 6iem. Apskatām karti un izdomājam braukt līdz Mariborai, kas ir pa ceļam. Nopērkam biļetes un gaidām vilcienu.
Un ja mēs domājām, ka Itālijā bija foršs vilciens, tad šis vilciens pārspēja visu. Tik glauns.. Tonētie logi, patīkami vēsi un komforts. Spēlējām kārtis, bet drīz vien vairs nevarējām acis atraut no loga, jo atkal jau ārā paveras fantastisks skats. Kalni, upe līdzās un viss zaļš. Mmm.. Pārāk ātri nonācām Mariborā! :D
Nedaudz apskatot apkārtni, izvēlamies ceļu, kur norāde saka "HU" un sākam iet. Ui.. kas par karstumu! Neciešams! Un gājām pat ļoti labu gabaliņu uz priekšu. Ēst arī gribas, taču pa ceļam nekādas prātīgas ēstuves nav. Apmetamies vienā autobusa pieturā un sākam stopēt. Bez panākumiem. Parādās ideja stopēt bez plakāta un pēc īsa laiciņa tas nostrādā un pie mums apstājas tāda paveca mašīnīte un iekšā pēc izskata - regejmūziku mīlošs cilvēks. Viņš saka, ka varot mūs aizvest līdz Ungārijas robežai. Der! Un sēžamies iekšā! Kāpēc spriežu, ka regejists? Jo matos dredi, tamborēta cepurīte galvā, kas regeja krāsās un pēc tālākām sarunām uzzinām, ka puisis spēlē arī regeja grupā. Didzim ar viņu sanāk kopīga valoda par mūziku utt. Angļu valoda gan nav viņa spēcīgākā puse, bet saruna vedas diez gan normāli.
Viņš mūs aizveda gandrīz līdz pat pašai robežai kaut gan liekas, ka viņš nelielu līkumu tādēļ izmeta. Paldies viņam! Laimīgi kāpjam ārā un dodamies uz tuvējo benzīntanku, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Maizīte un tunča konservs iekrīt mums acīs un vēlāk ar gardu muti paēdam tunčmaizītes. Atpūtušies ejam ar kājām pāri robežai.
Jā! Beidzot esam Ungārijā! :) Ejam tālāk un vienlaicīgi stopējam. Ir jau pievakare, laiks vairs nav tik tveicīgs un apkārt jaukas pļavas. Nebūtu nekāds trakums, ja mūs tālāk neviens nepaņems, bet kaut kā liekas, ka vakari ir mūsu laimīgais laiks un tā tas arī ir. Drīz vien apstājas šoferītis, kas nerunā angliski, bet saprotam, ka viņš mūs var kādus 5 km uz priekšu pavest, uz pilsētu Lenti. Piekrītam. Runājam maz, jo saprasties grūti. Tiekam līdz Lenti un mēs prasām, vai viņiem te iet vilcieni. Viņš piestāj pie sava veikala un paprasa brālim un liek mums atkal sēsties iekšā mašīnā, lai aizvestu mūs līdz turienei. Cik saprotam, tad viņš pats ir slovēnis un šeit viņu saista tikai bizness. Tāpēc arī ir saprotams tas, ka viņš mūs izlaiž pie vilcienu muzeja, ne stacijas. No sākuma paši to nesaprotam, jo pieejot klāt tikai var redzēt, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Sākām smieties.. Jauki jau, ka tā pūlējās mūsu labā, bet var redzēt, ka viņš nav vietējais. :D
Jauki tur bija! :) :) :)
Tālāk ejam cauri pilsētai. Pa ceļam mājas un daudz suņu apkārt, kas mūs pamatīgi aprej. Un gadās viens suns, kas pieļauju ir bez mājām vai bez pieskates un sāk mums sekot. No šī suņa patiešām sabīstamies, jo izskatās, ka viņš patiešām ir negatīvi noskaņots. Vienā brīdī pat liekas, ka tūliņ mums uzbruks, bet mēs neļaujamies sabīties un arī biku padraudam. Tad pārgājām pāri ielai un mierīgi bez steigas gājām uz priekšu. Atpalika trakais suns un labi kā tā.
Ielai apgaismojums beidzās un tāpēc ieejam kādā šķērsielā, lai atrastu vietu teltij. Tādu arī atrodam un drīz vien ejam čučēt. Kas par dienu! Trakums kaut kāds! :) Bet bija ļooti jauki.. Redz kur mūsu tās dienas ceļojumkarte:
Ar labu nakti..
Turpinājums:
Ejam iekšā un pēc saraksta saprotam, ka šovakar neviens vilciens vairs neies. Ejam laukā un turpat netālu viens pārītis iet (puisis iet un meitene tiek nesta pičpaunā), paprasām uz kuru ielu mums iet, lai tālāk stopētu. Puisim angļu valoda nav tā stiprākā puse, bet norādes mēs dabūjam. Jocīgi viņi - samīlējušies līdz ausīm. :D
Tālāk ejam pa norādīto ielu uz priekšu un kad esam tikuši cauri pilsētai, tiekam pie apļa. Apmulstam, kur tālāk stopēt un tāpēc ieejam tuvējā benzīntankā, tur puisis, kas pēc ārienes baigais milzis, parāda mums virzienu. Sākam stopēt un aptur mums mašīna un iekšā tāds čigānveidīgs puisis. Šis mūs atkal kādus 3 km uz priekšu pavest. Nu labi, sēžamies iekšā un braucam. Un drīz esam klāt. Viņš nogriežas uz citu pilsētas pusi. Tur, kur esam nonākuši, ir interesanti. Uz pirkstiem var saskaitīt mašīnas, kas pabrauc garām vajadzīgajā virzienā. Šeit patiešām sākam domāt un skatīt, kur telti celt. Pirms tam skaitot mašīnas, lai vienkārši pamēģinātu pastopēt. Pamanām pa ielu ejam lapsu - galīgi no mums nesabīstas, bet klāt arī nenāk. Tas labi.
Pēdējā mašīna pēc mūsu skaita aiziet un iesim nu celt telti! Te pēkšņi mašīna, kas brauca no pretējās puses apgriežas riņķī un apstājas pie mums. Un kas ir iekšā?! Puisis, kas pie stacijas ar savu draudzeni dūdoja un mums ceļu teica. Tagad viņš piedāvā pavest kādus 10 km līdz pilsētai Nova. Piekrītam. :D Jautri! Un šeit cilvēki patiešām ir draudzīgi un jautri! Valodas nezin, bet tas netraucē! :)
Iebraucam mazā pilsētelē un pateicamies jaukajam puisim. Trakums kaut kāds! Mums abiem ir tāds pacēlums, ka pilnīgi jāiet iedzert alu! :D To arī darām tuvējā bārā, kur jauks bārmenis. Viņš labi zina angļu valodu. Piekrīt arī uzpildīt mums ūdens pudeles, zina, kur atrodas Latvija. Šķiet pārējiem bāra apmeklētājiem esam baigais apskates objekts, bet tas tā pozitīvi. :)
Tālāk ejam cauri pilsētai. Pa ceļam mājas un daudz suņu apkārt, kas mūs pamatīgi aprej. Un gadās viens suns, kas pieļauju ir bez mājām vai bez pieskates un sāk mums sekot. No šī suņa patiešām sabīstamies, jo izskatās, ka viņš patiešām ir negatīvi noskaņots. Vienā brīdī pat liekas, ka tūliņ mums uzbruks, bet mēs neļaujamies sabīties un arī biku padraudam. Tad pārgājām pāri ielai un mierīgi bez steigas gājām uz priekšu. Atpalika trakais suns un labi kā tā.
Ielai apgaismojums beidzās un tāpēc ieejam kādā šķērsielā, lai atrastu vietu teltij. Tādu arī atrodam un drīz vien ejam čučēt. Kas par dienu! Trakums kaut kāds! :) Bet bija ļooti jauki.. Redz kur mūsu tās dienas ceļojumkarte:
Turpinājums:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru